Telpās ir salīdzinoši silti, bet iekšienē ir caurspīdīga aukstuma sajūta, kas kustības padara mazliet sāpīgas. Bet es mācos to uztvert tāpat kā ķermeņa traumas: pušums vai lūzums sāp, arī tad, kad tas jau dzīst vai saaug, kad tas ir atklāts un apkopts. Dzīšanas procesiem vajag laiku. Un arī tad, kad tu atsāc dzīvot, tas tomēr vairs nekad nav kā agrāk. Pie kustībām ir jāpierod no jauna. Pamazām spert soļus cauri šīm dienām, kas pilnas ar sauli un salu, un vakariem, kas pilni ar tumsu un salu. Lasu Dying Inside, kas liekas kā pilnīgākais reālisms, nevis fantasy, arī grāmatā ir kaut kas auksts un sāpīgs ļoti koncentrētā veidā. Laikam iedzeršu balzamu.