Brīnišķīgi, izdzēsu kādu ierakstu, lai vairs to nepārlasītu, un tagad saprotu, ka daļu no tā atceros no galvas. Manas smadzenes labāk varētu piepūlēties, kad es risinu sadzīviskas problēmas. Visāda huiņa jau tām nekad nav sagādājusi pārmērīgas grūtības, bet es tomēr ceru, ka tās pamazām apjēgs “es neesmu nekāda miskaste, kur apmesties dzīvot jebkam, kam vien ienāk prātā” koncepciju. Citādi liekas, ka man ir diezgan daudz resursu, kas nesaprātīgi tiek tērēti visādām muļķībām.