Es, domājot par saviem talantiem, tieši nonācu pie secinājuma, ka iejusties dzejoļu rakstīšanā palīdzēja tieši tā necienīgā izjūta, ka to taču var jebkurš un tāds sūds vien ir. Tā nu rakstīju, rakstīju, ņēmos, un tikai tad, kad biju jau daudz maz sakarīgi sākusi rakstīt, sapratu, kāds mežonīgs darbs tas ir. Tikai - ar krietnu daļu jau aiz muguras. :) Ar to gribu pateikt, ka ir tāds psiholoģiskais tips, kuram vajag sajūtu, ka viss būs viegli un "nekas jau nebūs jādara", lai vispār kaut ko uzsāktu, bet pēc tam jau var arī nopietnāk turpināt, kad muļķa kārtā esi ticis cauri sākuma brikšņiem. :)