Kā man patīk tā grāmata, pat mana sūdīgā angļu valoda netraucē turpināt lasīt, parasti es kādā brīdī atmetu ar roku, klausīties audio jau tomēr vieglāk - nav jāredz tie vārdi, ko tu nesaproti. :D Par tik daudz ko jādomā lasot. Nezinu, vai depresiju ir adekvāti salīdzināt ar alkoholismu vai narkotiku atkarību, bet, kad lasīju, kā viņš apraksta savas pārdomas brīdī, kad sieva pateikusi, ka, vai nu tu meklē palīdzību un atrisini šo, vai arī tinies, viņš ir šaubījies, vai bez vielām spēs rakstīt, bet tad nolēmis, ka, pat ja nespēs, ģimene viņam ir svarīgāka. Es tā esmu domājusi par depresijas atkāpšanos - tu ar to mokies, tev ir ārprātīgi smagi un vientuļi, tu ne ar ko netiec galā, bet ir sajūta, ka tev kaut kas tiek dots pretī - spēja radīt. Es tāpat atceros sevi kādā brīdī galīgi izmocījušos un pārgurušu domājam, ka, pat ja, jūtoties labāk, es vairs nerakstīšu, tad man tas der, jo šī ir cena daudz par augstu, kā viņš tur raksta – par, kā beigās saproti, iedomātu radošumu, kas tev tiek piešķirts, tu pretī dod dvēseli. Un vēlāk izrādās, ka rakstīt ir iespējams arī no citas perspektīvas. Un, kas atticas uz bēdām, vientulību un iekšēju tumsu, to jau nu nekad nav par maz, man šķiet, ka tik, cik vajag, lai radītu, paliek tāpat, un, droši vien, pat daudz, daudz vairāk.