Atkal redzēju sapni, kurā parādījās vecais labais bēgšanas/slēpšanās motīvs, proti, es zinu, ka mani kāds meklē/dzenas pakaļ, un, ja atradīs (un atradīs, tas vienmēr tā notiek, vienīgā cerībā ir pamosties pirms tam), notiks kaut kas ļoti slikts, tāpēc mēģiu paslēpties, šoreiz mājā, kura bija pilna ar dažādu izmēru skapjiem, lielākajai daļai no tiem bija spoguļdurvis – bet neviens no tiem par slēptuvi nederēja: vai nu man skapī nepietika vietas vai arī tā durvis nebija iespējams aizvērt, tāpēc es paslēpties nepaguvu, un mani atrada, drīz pēc tam gan es par laimi pamodos. Šitāda tipa sapņus es redzu, kopš vispār atceros sevi sapņojam.
Sagaidīju Jauno gadu ar Dž, kurš, sākoties vietējiem salūtiem, ielīda stūrī un trīcēja, nebiju novērojusi, ka viņš baidītos no salūtiem, lai gan pagājušajā gadu mijā es nebiju, bet T apgalvoja, ka viņš neesot izrādījis īpašas baiļu pazīmes. Vienīgā puslīdz labu noskaņojumu bojājošā epizode bija mammas vēlējums, ejot prom, lai šis gads būtu daudz priecīgāks un veiksmīgāks tādā skumji žēlabainā balsī. Izklausījās, ka viņai ir manis žēl, kas vēl tikai nostiprināja manu sajūtu, ka es kaut kad labprāt pārtrauktu komunikāciju pavisam. Nevarēju sagaidīt, kad viņa pazudīs, lai es varētu mierīgi lasīt un dzert šampanieti. Man šķiet, ka pagājušāis gads ir bijis ļoti godīgs, man ir bijis ļoti daudz jāzaudē, bet es jūtos tikpat, bet, droši vien, pat daudz vairāk, ieguvusi pretī. Un gaidītā viegluma sajūta patiešām atnāca, (tas gan, protams, var būt tikai kāds psiholoģisks efekts), bet man tik tiešām šķita, ka, jo tuvāk pusnakts, jo gaišāk un mierīgāk kļūst ap sirdi.

Lai jums iedvesmojošs, silts un brīnumu pilns gads!!