Bet pēc simt septiņdesmit trīs tūkstoši piecsimt četrdesmit otrās reizes Gūtenmorgens nolēma atmest smēķēšanu - it kā jau bija apnicis pīpēt. Meta, meta, taču necik tālu atmest neizdevās, pīpēšana nāca un nāca atpakaļ. Kaut kā stipri tā pīpēšana bija pieradusi pie Gūtenmorgena. Gūtenmorgens padomāja par to un prātā ieskrēja zīmīga rindiņa no "Mazā prinča". "Es esmu egoists," - viņš nodomāja un gandrīz apraudājās. Beigu beigās Gūtenmorgens nolēma pīpēšanu tā vienkārši pa roku galam neatmest, kā tādu nevienam nevajadzīgu lietu. Vīrišķīgi pārdzīvojis attiecību krīzi, Gūtenmorgens no pīpēšanas vairs nešķīrās. Toties viņš nopirka smalku speciālu pīpēšanas tērpu –smokingu un vienmēr to vilka mugurā, kad gāja uz balkona uzsmēķēt.

(Māris Bērziņš "Gūtenmorgens un pīpēšana")