"Ek, apnikuši jūs man visi...Vienmēr viens un tas pats...Mēs nepiedzimstam ūdenī, mēs nokrītam no debesīm."
"Kā tad tā?"
"Tas taču ir ļoti vienkārši. Katrs jūrnieks šajā pasaulē ierodas auduma maisā. Bieži kopā ar viņu piedzimst vēl citi nākamie kadeti. Lielākoties viņiem vēl nav pat acu pierē. Viņi nokrīt no debesīm, taču vecākie virsnieki viņus jau gaida, palīdz tikt ārā no maisa un aizved uz jūrskolu."
(..)
Paklausies, tu, kaķi!" uzbrēca Tarmo. "Tu runā tādas muļķības...Es nenokritu no debesīm, es sadzēries gāju peldēt un nogrimu zem ūdens. Tur augšā, virs ūdens, ir manas mājas, es tur esmu nodzīvojis četrdesmit gadu! Man tur ir sieva, man bija māte.."
"Jā, es zinu, mēs arī pirms dzimšanas redzam sapņus," doktors neņēma ļaunā Tarmo spīvumu. "Un tieši tā, šo tā saucamo māti, viņu sapnī redzam arī mēs. Māte siltums, piens, kāda mēle tevi laiza, vai ne...Šie sapņi ir pazīstami arī mums.

(Andruss Kivirehks "Skaistais dzīvnieks")