Bet vispār es ļoti priecājos, ka aizbraucu uz centru, kaut arī, kā begās izrādījās, tam nekādas baigās jēgas nebija, jo aptiekā tāpat iegāju pie mājām, bet es jūtos krietni labāk, rosāmies un kaut ko darām, ja vien tas neprasa ilgstošu piepūli. Man patīk, ka man ir uzdevumi, jo īpaši, ja pati esmu sev tos izvirzījusi, nevis kāds cits, lai gan mamma par mani vislaik smejas arī, ja man neizdodas lietas, ko pati esmu izlēmusi darīt, nevis, ko viņai vajag, lai es izdaru. Labi, ka viņa neredzēja, ka uz vienas no aploksnēm es galīgi šķībi uzlīmēju pastmarku. Beidzot nosūtīju līgumu un vēl visādas ziemassvētku kartītes, ko mamma palūdza iemest. Bet es te neesmu nekāds profesionāls sūtījumu noformētājs, ja! Un kāda starpība, cik šķībi vai nešķībi uz aploksnes uzlīmēta pastmarka. (šitais gan ir tas pats joks par balto spieķi, tipa, man nav vajadzīgs ne spieķis, ne pavadoņsuns šobrīd, bet, jā tā padomā, principā man kāds no tiem būtu lieti noderējis jau agrāk, jo es pamanījos aizķerties, pakrist, kaut ko apgāzt vai uzliet sev virsū vienmēr un visur), un praktiskas lietas man galīgi nepadodas, kopš sevi atceros, nav tā, ka es tās nedaru vai daru slikti tīšām, man vienkārši nesanāk, - trūkst pirkstu veiklības vai kaut kā tā). bet jā - rosīties ir forši, es sāku justies puslīdz normāli jau kopš vakar metu ārā visus tos papīrus, gāju uz veikalu, pēcāk lasīju stāstu. Varētu izdomāt kaut kādas mazas aktivitātes, ko varētu veikt mājās (lai nav tā, ka viss, ko es daru, saistās ar sēdēšanu pie datora, bet nezinu, kas tas varētu būt, jo kārtot, mazgāt utt. man galīgi nepatīk.