Turpmāk, ja vakarā, tad vienmēr braukšu ar autobusu pusdeviņos, jo nu trīs stundas un piecpadsmit minūtes, ieskaitot to, ka es nekāpju ārā autenē, bet braucu cauri visai pilsētai, gandrīz līdz pašai pēdējai pieturai, ir vareni. Es biju mājās pat ātrāk, nekā dažkārt ar autobusu, ar kuru braucu parasti un kura atiešanas laiks ir 50 min. ātrāk, un šis nestāv Saldū, bet Skrundā vispār nebrauc, kas ir tik forši, jo man šausmīgi riebjas tā apstāšanās, tas izjauc visu domu un mūzikas ritmu. Turklāt vēlajos transportos, liekas, ir mazāk cilvēku.