Bet, cik forši, ka ir tāda neakadēmiska literatūras vēsture, es esmu sajūsmā. To pat ir iespējams izlasīt, nu, tas ir - es esmu diezgan pārliecināta, ka es izlasīšu, jo garlaicīgākajai daļai jau esmu pāri (šķiet, ka arī grāmatas autors to uzskatījis par garlaicīgāko, tāpēc par to runāts visai konspektīvi). Un es reāli nesaprotu, kāpēc visādus darbus, kam taču nekāda diža literāra vērtība tā pēc būtības nepiemīt, skolā vajadzētu tā pārslavēt un kāpēc tiem būtu tik lielā mērā jānoslogo literatūras programma, es nekādā ziņā nedomāju, ka par tiem nav jārunā, jo pat tajos gadījumos, kad literāras vērtības nav, ir citi tiem piemītoši aspekti, kas kultūras un literatūras veidošanās kontekstā ir ļoti būtiski, bet nebūtu taču jāizliekas, ka tas nu ir kaut kas mega ģeniāls, kas katram izglītotam cilvēkam no vāka līdz vākam būtu obligāti jāilasa, kamēr pēdējie 20 gadi paliek neapskatīti, jo citādi sanāk, ka literatūra tiek apskatīta nevis kā dzīvs organisms, kas joprojām aug un elpo, bet gan drupas, pa kurām mēs rāpojam, apskatot pamīšus senus dārgumus un kaulus. Es reāli šito nesaprotu (zinu, ka saku to jau simttūkstošo reizi, bet es tiešām nesaprotu), un tad mēs brīnāmies, ka sabiedrība literatūru un literātus ienīst, es, starp citu, arī no sirds ienīstu, ja man būtu bijusi tikai skola. Un vispār, kāpēc, lai sabiedrība pamazām nesaietu pilnīgā sviestā, ja tā tiek būvēta uz tik sviestainas un degradējušās izglītības sistēmas? Varbūt es esmu naiva, bet es neticu, ka kopumā viss tiešām ir tik bezcerīgi, man vienkārši, šķiet, ka netiek redzēti iemesli, "kāpēc". Bet labi, es atkal novirzījos no tēmas - varena grāmata, ļoti priecājso, ka sāku to lasīt, man par garlaicīgajiem posmiem galu galā ir robi (nu, labi, es nezinu, vai robus šī grāmata spēs aizpildīt, bet tomēr).