Beigu beigās aizgāju uz vairākiem prozas lasījumu pasākumiem, ne tikai darbnīcu lasījumiem, man gan tā patiešām patika tikai divi stāsti (no pārējiem diviem pasākumiem, nevis LA, jo tos stāstus es jau biju gan lasījusi, gan klausījusies, tāpēc vairs nespēju sakoncentrēties), bet man kopumā ļoti patīk visādi lasījumi, principā patīk dzirdēt arī to, kas man ne pārāk patīk, vienīgi ir grūti, jo tajos ne vienmēr var izstiept kājas. Vakar pirms autobusa mēs ar L vairākas stundas sēdējām tukšā kafejnīcā un runājāmies, kas bija ļoti jauki (tas tomēr ir visjaukākais laika pavadīšanas veids ar citiem), pēc tam es nopirku divus pārus krāsainu un siltu zeķbikšu, no kurām vienas gan vēlāk izrādījās esam legingi. Beigu beigās es tomēr braucu mājās ar vilcienu. Kontrolieris uz mani skatījās ar lielām aizdomām - pētīja biļeti un dokumentu daudz ilgāk, nekā tas parasti notiek (laikam izskatos ļoti vesela). Bet es ar vilcienu vairs nebraukšu, jo viņi to ir sabojājuši - tagad tajā vairs nav normālu sēdekļu, bet tādi, kā pierīgas maršrutu vilcienos, un tomēr sēdēt trīs stundas bez iespējas normāli atspiest muguru galīgi nav forši. Pozitīvais šajā sēdvietu variantā ir tas, ka var sakrāmēt sev apkārt savas mantas (un to man parasti ir daudz) tā, ka tās tev nekādi netraucē, un var novilkt zābakus un izstiept kājas, liekot pēdas uz pretī esošā krēsla. Un vilcienā nav interneta, tāpēc es nevarēju palasīt cibu, toties klausījos interviju ar vampīru un pēc tam mūziku, bija diezgan jauki. Ja man netraucē nekādas lietas vai cilvēki, kas gāžas virsū, un es varu izstiept kājas ,es sab. transportā vispār jūtos diezgan omulīgi, protams, vienmēr jau tā nevar, un tas arī neattiecas uz transportiem, kas brauc pa pilsētu, jo tur vienmēr ir sveši cilvēki, kas nāk man pārāk tuvu.