Pat neraudāju, kaut arī vēnu atkal atrast bija grūti, un pie otrā dūriena es jau sāku zaudēt dūšu, lai gan, ja dur delnas virspusē, tad sāp mazāk, nekā tajā locītavā, kur parasti. Bet vispār pizģec, man ne tikai ir grūti atrast vēnu, bet arī asinis briesmīgi lēni tek. Jau sāku domāt, vai šī nav slikta māsiņa, jo tā bija jau vasarā (un viņa, protams, mani atcerējās, med. personāls mani parasti atceras, droši vien, jo esmu tāds gļēvulis un reizēm nerunāju, lai gan tā, ka es vispār nerunāju jau man pēdējā laikā principā vairs negadās), bet nekad agrāk nav bijušas tādas problēmas, tikai ar vēnu atrašanu. Un man esot briesmīgi aukstas rokas.