Man nekad nav piemitis īpaši daudz pieklājības un veselā saprāta, bet tagad es nesaprotu, kur ir izgaisušas tās drumslas sajēgas par to, ko cilvēkiem var teikt un ko nē, kādas man tomēr bija. Tipa, tu taču nesaki svešiem cilvēkiem visu, ko tu domā vai kas ienāk prātā. Reizēm es sāku domāt, ka manai mammai, kad viņa man saka "kad tevī tā paklausās, varētu padomāt, ka ar tevi kaut kas nav kārtībā", ir taisnība, tikai par citām lietām, protams, jo tas viss, ko viņa noklausās no tā, ko es stāstu sunim, manuprāt, ir pilnīgi ok, jo tas taču ir safantazēts sviests, man vienkārši sevi vajag kaut kur izlikt, un suns man nevar pateikt "beidz gvelzt muļķības, izklausās, ka ar tevi nav ok". Bet, kad es tā padomāju, ko es mēdzu teikt/stāstīt cilvēkiem, tad man arī dažkārt liekas "ārprāts, cik briesmīgi". Varu vismaz sevi mierināt ar domu, ka, nemaz īpaši nepūloties, es praktizēju daoismu, tipa esmu kontaktā ar bērnu sevī. Teikt kaut ko labu droši vien ir šis pats tikai pretējā virzienā tam, ka es iekāpju tramvajā un skaļi paziņoju, ka te briesmīgi smird, par ko L vienmēr ir uztraukusies, ka tas mums radīs problēmas.