Jo vairāk es domāju par to uzvārda mainīšanu (un arī par konkrēto uzvārdu), jo labāk un pārliecinātāk es par to jūtos, it kā man tiešām veltos nost kāds milzīgs smagums. Cerams, ka šito nesanāks baigi ievilkt un ka es nenolemšu, ka tā ir pārāk liela ķēpa, vai nesāksies atkal kaut kāds “nez, vai citi nepadomās kaut ko ne tā”. No tādām situācijām kā ar Jūliju un to stāstu vajadzētu mācīties, ka paredzēt citu domu gājienu ir neiespējami, jebkas var notikt, tāpēc nav vērts par to tik ļoti satraukties.