Sapratu, ka varētu būt viena vel kādu laiciņu, tāpēc aizgāju uz veikalu - sapirkt pārtiku, jo mamma piezvanīja un teica, ka tā vajagot darīt, ka man vajagot arī pašai ēst, nevis tikai barot suni. Aizgāju cerībā nopirkt visu ko, lai var uz veikalu drīzumā vairs neiet, bet mentola kenta tur nebija, tā kā man tagad nav cigarešu un rīt vajadzēs skriet uz kiosku. Sapratu, ka vairs neprotu racionāli iepirkties, nopirku daudz suņu barības, mazās bundžiņas ar kolu, sulu, vairākus jogurtus, kartupeļu plāksnītes un divas šokolādes. (ja nu man nejauši ienāktu prātā gatavot, prātīgas lietas jau mums ir, tāpēc tādas nepirku, nē, nu labi, dārzeņi gan laikam beigušies). Nezinu, kā es, kad atsākšu dzīvot viena, realizēšu savu paradumu iepirkties nedēļai, lai nav visu laiku jāskraida uz veikalu, es pieļauju, ka trīs pasmagi maisi jau iekļaujas tajā, ka "smagumus celt es vairs nedrīkstu", atliek paļauties uz to, ka man tad, visticamāk, būs maz naudas, un es nevarēšu atļauties daudz pirkt pārtiku.
Bet vispār šis viss atgādina kaut kādas ziemassvētku brīvdienas.