Vakar kaut kādi mežoņi bija atnākuši prasīt saldumus. Iztraucēja man sēdēšanu pie datora. Man, protams, nenāca ne prātā vērt vaļā, bet viņi vairākkārt zvanīja pie durīm un vēl klauvējās, kas, manuprāt, ir ļoti nepieklājīgi, un bija žēl suņa, kas ļoti uztraucās. Īstenībā es biju pārsteigta, ka tie bērni vispār parādījās, jo parasti vņi nenāk (iepriekšējā dzīvesvietā), zinot, ka suns ir nikns, varbūt vecāki neļauj, vienalga, bet tas ir patīkami. Es savus saldumus atdot negrasos, ja nu vienīgi man būtu melnā šokolāde, ko nelabprāt ēdu.

(gaidu, kad kāds te iekomentēs kādu morāli par to, kā es nesaprotu bērnus. Bet tās ir muļķības. Es bērnus ļoti labi saprotu. Es varētu pati ar viņiem iet mangot saldumus un dauzīties apkārt. Vienkārši reizēm manī virsroku gūst kašķīgā un īgnā puse, un es vienkārši gribu, lai neviens mani netraucē un netaisa troksni. Es pati joprojām diezgan bieži uzvedos kā uz nerviem krītošs bērns, izbradāju kaimiņu puķu dobes un tamlīdžigi.)

UPD: es laikam izklausos pēc varennejauka un divkosīga radījuma.