Laikam man ir temperatūra, klausoties Murakami, aizmigu, tas ir sapratu, ka man ir tik karsti un grūti, ka es vairs nevaru nosēdēt, un gāju atgulties cerībā, ka tas drīz pāries. Jācer, ka drīz patiešām pāries - slimot tad, kad tu esi izaudzis no skolas, turklāt vēl viens pats mājās, nav nekādas jēgas. Un liekas, ka ārā ir lijis un kļuvis silts, bet man nebūs spēka iet normālā pastaigā ar suni. Šoreiz es būšu prātīga, es apzinos, ka šis nav dabisks karstums, tā jau es reiz pamodos nakts vidū, sapratu, ka ir tik karsti, ka nevar izturēt, un gāju staigāties ar suni, kaut arī ārā bija sniegs un mīnusi. (cik atceros, tas īpaši labi nebeidzās.) Nekam prātīgam laikam spēka vairs nebūs, varētu pavadīt vakaru, ēdot saldējumu un skatoties tv, par tv gan, tā kā to nemēdzu skatīties, nezinu, vai tur vispār rāda kaut ko tādu, ko būtu vērts redzēt, bet citādi plāns izklausās idilliski.