Šī bija brīnumjauka diena, vispār gribas lietot ļoti daudz un dažādus sajūsmīgus epitetus, lai raksturotu to, cik tā bija lieliska un cik labi es tajā jutos, bet es esmu pārāk nogurusi, lai tādus izdomātu. Pamodos gan es ne pārāk možā noskaņojumā un ne pārāk atpūtusies, jo manām smadzenēm laikam tik tiešām ir iestājies kaut kāds nerimtīgas superaktīvas darbošanās režīms, miegā es visu laiku kaut kur skrienu, kaut kas atgadās, kaut kas ir jāpaspēj un jārisina, sapņu sižets pēc pamošanās ātri aizmirstas, bet neizgulēšanās sajūta gan ir paliekoša, turklāt vēl es guēju citā istabā, un tā kā man ļoti traucē visādi trokšņi (šis tikai pastiprinās ar katru dienu), man bija sajūta, ka sienas pulkstenis vardarbīgi mēģina ietikšķēt iekšā manās smadzenēs, un man sāpēja galva, pat apsvēru domu, ka to vajadzētu noņemt (pulksteni, nevis galvu), citādi likās, ka smadzenes varētu eksplodēt, bet nebiju droša, vai tiktu ar šo uzdevumu galā. Pamodos ar galvā skanošiem vārdiem "sapņi ir mani apbēdinājuši un nogurdinājuši".
Bet tad sākās diena, - un tajā mēs staigājāmies pa pilsētas centru, bijām muzejā, kaut arī es biju deklarējusi, ka uz muzeju netaisos iet, jo man tas ir jau galīgi apriebies no visām tām obligātajām skolas laika iešanām, un vispār es uzskatu, ka tā standarta ekspozīcija ir stulba un garlaicīga, un īstenībā man tā joprojām liekas (kāpēc, lai mani interesētu armijas formas, piemēram?), bet labā kompānijā jau var jebko, no tās mākslas izstādes, kuras dēļ mēs muzejā vispār iegājām, es arī neko daudz neuztvēru, jo tās lielākoties bija grafikas, kas man šobrīd ir blāvas līnijas uz papīra, kurās es īsti nekādu vēstījumu nespēju sazīmēt, bet tad mēs vienā no augšstāva zālēm atklājām kaut ko brīnišķīgu - Aijas Druvaskalnes Urdzes gleznu izstādi (ja nemaldos, kāds tur “trauslais, jūtīgais rozā suns” bija attēlots daudzās dažādās versijās, arī tādās, kur tas nemaz nebija redzams), šo darbu dēļ bija vērts apskatīt arī visu to ekspozīciju, kas mani vai nu neinteresēja vai nu vienkārši es to neuztvēru. Pēc tam mēs gājām uz parku, un Lelde kāpa kokos, es arī vienā mazliet sāku kāpt, bet tad man kļuva briesmīgi bail. (Vispār ļoti labi, ka kāds tā atbrauc, un ir iemesls pastaigāties pa pilsētu, Liepājā ir daudz skaistu, foršu vietu, bet tā kā man šī pilsēta saistās lielākoties tikai ar sliktām lietām, tad es viena nekur neeju, nu tikai staigāties ar suni. Vēl es šodien paguvu pasūtīt sunim pretriešanas kaklasiksnu, kura ir megadārga, tā kā ceru, ka būs arī iedarbīga. Pastaigas noslēgumā mēs pie tenisa kortiem dzērām alu un runājāmies. Vakarā mēs izcepām picu un spēlējām alias. (es ļoti bēdājos, ka īsti nevaru spēlēt galda spēles, jo dažas no tām man ārkārtīgi patīk, protams, es zinu, ka ar laiku jau to tādā vai citādā veidā varētu atrisināt, bet tas jau šim brīdim nav īpaši mierinoši), bet Lelde izveidoja konstrukciju no grāmatām un telefona, kurā uzinstalēts videopalielinatājs, zem kuras es liku kartītes, un mēs spēlējām (kārtējā brīnuma sajūta). Protams, sākumā visa tā kartītes bīdīšana zem telefona, lai normāli varētu salasīt vārdus, paņēma laiku, bet, kad es pieradu, gāja diezgan raiti, un mēs pat spēlējām uz laiku.
Es jūtos vienkārši ļoti labi. Laikam man vajadzētu iet gulēt, lai nogurums nesāk labo sajūtu nomākt.