Laikam ir svētdiena. Es arī dzīvoju ļoti svētdienīgi - cepumi, olīvas, pastaiga gar jūru un grāmata. It kā man visas dienas pēdējā laikā nebūtu kā svētdienas, bet šodien es nerakstu, pat ja man kaut kas ienāk prātā (mans slinkums laikam ir abnormāls, es nerakstu dzejoli, pat ja ir sajūta, ka tas varētu uzrakstīties diezgan ātri vienkārši, jo man negribas), no otras puses man ir pietiekami laba atmiņa, tā kā padomāt par rindām ir tas pats, kas mazliet parakstīt, tekstu nepabeidzot, tātad es joprojām “rakstu katru dienu”. Man pašai par sevi nāk smiekli.