30 September 2013 @ 02:45 pm
 
Varbūt es esmu kļuvusi sekla vai vienkārši pārāk gļēvulīga, bet [info]rudais_rudens ieraksts par filmām, kuras ir ļoti skumjas, bet nerosina domāt, liek man atcerēties, ka es vairs negribu skatīties, piemēram, Trīra filmas - negribu tās redzēt vairs nekad dzīvē. Es vienmēr esmu bijusi superjūtīga pret vardarbību, filmas, kas ietver daudz fiziskas vardarbības, sen jau esmu izslēgusi no sava skatapunkta, bet tagad man negribas skatīties nekāda veida cilvēku mocīšanu (arī, ja runa nav par fizisku vardarbību), kurai manā sajūtā nepiemīt vēl kāds cits potenciāls bez tā, ka tiek parādīts, cik varonim ir briesmīgi, šaušalīgi smagi. Man der bēdīgas filmas, ja tās atstāj cerību, nezinu, kā, piemēram, stundas, amerikāņu skaistums utt. Es tagad neapgalvoju, ka Trīra filmas ir sliktas un ka to iedarbīguma atslēga slēpjas tikai un vienīgi spējā manipulēt ar skatītāju, kā reiz apgalvoja kāda mana draudzene, nekādā ziņā (lai gan man nevajadzētu spriest, jo es no kino neko nesaprotu), bet man ir skaidrs, ka es sāpju nodarīšanu tāpat vien (arī, ja tas „tāpat vien“ ir iedomāts) vairs negribu ne dzīvē, ne mākslā.