Bet jā - par Fārenheitu – vismaz, ciktāl esmu, un tas ir apmēram pusē, tur ir tik ārkārtīgi precīzi aprakstīta tā vientulības un atsvešinātības sajūta, kādu es esmu izjutusi principā konstanti lielāko daļu savas dzīves (vai varbūt precīzāk būtu teikt ilgāko daļu no tās). Man gan nebija aizliegtas grāmatas, problēma drīzāk bija, ka man bija tikai grāmatas un nekā cita. Sen nebiju sastapusi kādā literārā darbā tik elpu aizraujošu sev pazīstamas sajūtas atspoguļojumu - tās sajūtas, ka starp tevi un pasauli ir robeža, un to nevar pārvarēt, un arī, ja var, tev nav ne jausmas, kā to var izdarīt, un visiem pārējiem, liekas, ir vienalga.