Es tā vienmēr esmu dzīvojusi, un tikai tagad sāku domāt, vai tas ir labi vai slikti. Kad ir agri jāceļas un jādara ikdienas lietas, es domāju, piemēram, “bet pēc nedēļas mēs iesim uz teātri” vai “es satikšu kādu cilvēku”, vai pienāks kāds cits gaidīts notikums, pat ja tas nav nekas īpašs, reizēm domāju vienkārši “pēc trīs rītiem būs sestdiena, un es varēšu pagulēt ilgāk”. Ir bijuši posmi, kuros dzīve ir izturēta, tikai pateicoties šādai shēmai, un par to, ka ir tikusi izturēta, es esmu pārsteigta, jo to gaidāmo notikumu nemaz nav bijis tik daudz. Pēdējā laikā es atkal ļoti izjūtu šo “tad būs tas un tas”, “vēl atlicis tik un tik agru rītu”. Man patīk mana ikdiena, bet šobrīd liekas, ka tā nevar mani izglābt. Izglābt var notikumi, dzīvošana no viena gaidīta mirkļa līdz nākošajam. No kā izglābt? Par to man varbūt nemaz pārāk negribas domāt. No tā, ka es atkal jūtos kaut ko zaudējusi, iespējams kaut ko ļoti nozīmīgu, varbūt kaut ko tādu, ko es tikai esmu uzskatījusi par nozīmīgu esam. To jau nekad nevar zināt. Un varbūt tagad (es gan ticu, ka tikai uz laiku) būs kā Murakami "Mīļotajā sputņikā", ka tu vienkārši dari visu to pašu, ko līdz šim, bet dzīve vairs ir tikai pusdzīve.

Un tomēr dzīvot no notikumu uz notikumu. Kamēr tas darbojas, viss ir kārtībā.