pelnufeja
21 October 2022 @ 09:23 pm
 
Man agrāk bija ļoti bail atrasties tajā vietā, kas savieno vilciena vagonus; es neteiktu, ka man tagad vairs nav bail, es drīzāk sevi pārliecinu, ka, ja jau tur būt ir atļauts, tad tas ir droši, lai gan pārliecības, ka padomju vilciens nevarētu nolemt atkabināties tieši brīdī, kamēr es pa to pārvietojos, man nav. Bet, ja tā notiktu, vismaz man būtu bijusi taisnība, ka šis noteikti nevar būt droši. Ļoti garie braucieni man tik ļoti saistās ar bērnību, varbūt tās ir pašas labākās bērnības atmiņas līdz ar grāmatām un liliju smaržu. Es gan, protams, bērnībā biju nepacietīga, un bieži garie braucieni tomēr man bija par garu, bet visgrūtāk bija pieturās, un autobusi kādreiz mēdza stāvēt arī divdesmit minūtes. Savu gaidīšanas limitu es laikam esmu pārtērējusi. Un es protu gaidīt: transportus, kad tie atsāks braukt, rindās utml. Šobrīd apkārt redzu, ka no tāda vecuma bērniem, kāda tolaik biju es, tādu pacietību neviens nesagaida. Bet, jā, kopumā man nešķiet sevišķi iracionāli pavadīt ceļā 7+ stundas, lai kādu nointervētu, atrodoties pilsētā X apmēram 3 stundas, jo satiksme citādi neļauj. Vienīgi cilvēki, kuri vienmēr dzīvojuši centrā, domā, ka viņiem nekad nekur nav ilgi jābrauc. Un es, lai gan esmu tiekusies pretī centram visās šī vārda nozīmēs, lai mana dzīve kļūtu kaut mazliet mazāk komplicēta, savā būtībā noteikti neesmu centra cilvēks.

Bērnībā es diezgan bieži biju slima, domāju, ka tas bija saistīts ar manu spēcīgo nevēlēšanos apmeklēt skolu un citām psiholoģiskām problēmām, ja atmiņa mani neviļ, man mēdza būt arī diezgan augsta temperatūra, ko es pārcietu samērā labi, ar 38+ varēju spriņģot pa dzīvokli un justies tīri līksmi, ka neatrodos skolā, vakar vakarā, kad temperatūra uzkāpa līdz 38, 1 es gan nemaz nejutos līksmi, vēl bez stiprajām kakla sāpēm, kas nomainīja balss neesamību man bija tāda sajūta, ka iekšā kaut kas abstrakti sāp, es nezinu, tieši kur sāp, bet ievilkt elpu un kustēties ir nepatīkami. Un ir ļoti, ļoti auksti, arī zem segām un džemperī. Tik lielu tempretatūru nebiju sev fiksējusi vismaz desmit gadus, jo parasti slimoju vispār bez tās. Interesanti, kas tās panesības ziņā ir mainījies.

Bieži, kad esmu slima, domāju, ka dzīve iet man garām un visi aizmirst, ka es eksistēju. Man arī tagad žēl, ka sanāk laist garām filmu festivālu, jo likās, ka šogad nu gan būs visas iespējas to apmeklēt, lai gan ir diezgan liela iespēja, ka intelektuālais līmenis, kādam es šobrīd spētu pieslēgties, būtu varbūt teletūbiji, šodien, piemēram, divreiz izmazgāju veļu, jo, ielikusi to mazgāties, sapratu, ka nepieciešams atgulties, kādā brīdī piefiksēju, ka vairs nedzirdu veļasmašīnu, aizgāju apsakatīties, tā aizvien bija ieslēgta, bet neko nemazgāja, izdarīju "loģisku" secinājumu, ka gan jau pazudusi elektrība vai kaut kāds cits gļuks, un palaidu vēlreiz to pašu režīmu no sākuma, tad paskatījos pulkstenī un sapratu, ka pagājušas apmēram trīs stundas, un es esmu bijusi aizmigusi un neesmu to pamanījusi. Naktī man vienbrīd bija sajūta, ka acīs spīd spilgta gaisma, lai gan es gulēju tumsā, varbūt tas bija miegā. Bet, nu, pret vakaru es izdzēru smiltsērkšķu sīrupā iejauktu teraflū, ja es to jaucu ūdenī, tas ir šķebinošs, un pat nedaudz spēju pieķerties atšifrēšanai, kas ir viena no nomierinošākajām nodarbēm visā pasaulē, ja tikai nav jāsteidzas. Šajā sakarā vērts atzīmēt, ka bezvadu austiņas (un bezvadu putekļusūcējs) ir vieni no labākajiem pirkumiem jebkad ever. Tiesa, šīs bezvadu ierīces ir ļoti trauslas, nevajag tās mest zemē, mans dators jau vairs nevar pieslēgties austiņām, bet telefons aizvien kaut kā var.

Pirms slimība to izslēdza, man galvā bija intensīvs karuselis ar domām. Domāju par to, kāpēc es jūtos tik nevērtīga. Kad domāju par sevi atsevišķi, es tā nejūtos, šī pārliecība iezīmējas, tiklīdz es domāju par sevi mijiedarbībā ar kādu citu un lielā mērā nosaka to, kā es rīkojos. Kad godīgi un bez izlikšanās konfrontēju sevi ar to slightly vulgāro un objektificējošo manieri, kādā tiek reflektēts par citiem, it kā tas būtu kaut kāds personiskais leļļu teātris, nevis īsti cilvēki, kuru dzīvēm tu izbrien cauri ar dubļainiem zābakiem, es sāku uz sevi ļoti dusmoties, un liekas, ka nevaru saprast, kas mums vispār jebkad bijis kopīgs. Bet, protams, ka es saprotu, man ir atbildes, un tās ir tik nepatīakamas, it kā kāds būtu trāpījis ar nejauši atvilktu gumiju. Man šķiet, ka tad, kad trāpa ar nejauši atvilktu gumiju, īsti arī neko nevar darīt, tikai pagaidīt, kad vairs nesāp. Un ļoti vēlams citreiz censties mazliet vairāk uzmanīties. Bet šis, protams, arī ir tricky - es esmu pārliecināta, ka vilciena vagoni nav sakabinati kopā droši, lai gan tam man pat nav nekādu pierādījumu.

Es gribētu iegulties apsildāmā lapu kaudzē un piedzīvot mierinošu bezvārdu klātbūtni. Man vajadzētu apliet augus, ko pirms kāda laika novietoju uz virtuves nišas, bet tas prasa uzkāpšanu uz krēsla, un to varētu darīt, kad es jutīšos, ēm, drošāk pārvaldām savu ķermeni, cik nu droši tas vispār jebkad mēdz būt. Vēl es gribu nopirkt tādas lampiņas, kādas bija Siguldas ezītī miglā.