Omg, es tikko pierakstījos pie ārsta. Tā bija gara un sarežģīta saruna; s slikti spelloju savu vārdu, ar skaitļiem, ko es slikti atceros visās valodās, nebija labāk, un es sāku no sākuma savu social security number kādas trīs reizes; es arī savu personas kodu slikti atceros, un mani vienmēr pārņem viegla panika, kad man tas jānosauc, un, kā izspellot savu somu adresi, man vispār nebija ne jausmas. Bet tā dāma pati arī diezgan slikti runāja, toties bija ļoti laipna un teica, ka viss ok, lai es tkai atnesu ID, un viņa pārbaudīs mana vārda pareizumu.
Liekas, ka mums abām bija jautri, vismaz atvadoties mēs abas smējāmies.
Es ceru, ka ārsts runās angliski, es it kā nepateicu, ka tas ir svarīgi, bet viņa taču zina, ka es nerunāju somu valodā. :D

Šorīt, pusmiegā mudžinoties ārā no mājām, pie sevis reflektēju, ka manuprāt, A.Z. intervijā ļoti precīzi uztaustījusi trīsdesmitgadnieku paaudzes raksturojumu (es sevi laikam arī drīzāk tiecos identificēt ar šo paaudzi, kaut gan es īsti tai nepiederu, bet, nu vairāk nekā tiem, kam šobrīd ir 18 vai 20). Nu, jā, ka trīsdesmitgadnieki vēl nav tā paaudze, kas tiešām apzinās, ka var savā dzīvē brīvi izdarīt izvēles, bet tie ir cilvēki, kuri ir sākuši uzdot jautājumus un vairs nepieņem, ka "lietas mūsu dzīvē vienkārši notiek".

Man tas liekas tik precīzi tieši tāpēc, ka man šķiet, ka daudzi no mums ir daudz mazāk brīvi, nekā no malas izskatās, un ka mūsu brīvības izpausmes bieži vien ir drīzāk poza vai atbildes reakcija uz kaut ko ļoti destruktīvu. Un ka mēs gandrīz nekad vienkārši neesam tie cilvēki, kas mēs gribētu būt. Tb, vienkārši ir izsvītrojams.