Nebūtu domājusi, ka es to teikšu, bet te ziema ir ļoti, ļoti skaista. Īpaši, ja izdodas būt ārā, piemēram, stundā starp divpadsmitiem un vieniem. Gaisma (ko te es - nakts dzīvnieks - ļoti mācos novērtēt). Katra gaismas stunda te ir ļoti svarīga, bet tajā laikā vēl nav klātesošs tas "tūlīt jau sāks krēslot" nojautums, kas vismaz psiholoģiksi iestājas ap diviem. Šī ir tāda ziema kā bērnībā. Bez dubļiem un šļurām. Tikai sniegs. Ļoti daudz sniega. Vēl vairāk sniega. Katru dienu. Un es nezinu, pa kuru laiku tas uzsnieg, esmu piedzīvojusi, ka snieg, varbūt tikai kādas divas reizes. Varbūt snieg naktīs. 

Apsnigušie koki. Mazās, dzeltenaās mājiņas ar apsnigušajiem jumtiem (more or less viss te ir apsnidzis). Un tad garām aizbrauc daži riteņbraucēji.

Šī ir ļoti klusa vieta (es domāju, drīzāk iekšējo klusumu; nedomāju, ka es te varētu ilgsstoši dzīvot, bet šī, iespējams, ir ļoti laba vieta, kur atgūt mieru). Kur būt, ja tev liekas, ka kāds tev iekšā ir saplēsis stikla trauku. 

Kaut kas te ir ļoti mierinošs, maigs.

Sniegs (cik tas ir vispatverošs) uz mani iedarbojas līdzīgi kā jūra. Viss lēnām nogludinās un norimst.

Ļoti klātesoša vieta. 

Kā tajā K. Kīzeres dzejolī: