pelnufeja
17 September 2018 @ 12:03 am
 
Tā ir, brīvība ir grūta un neērta, un nereti vientuļa. Bet melošana sev vai iekšējas nāves sajūta ir daudz mokošākas.
Domāju, piemēram, par to, kā tas ir, ka es pieņemu lēmumu aiziet no feministiska projekta, kura idejai es it kā ļoti ticu, bet par kuru man ilgstoši nemaksā un kura ietvaros man nāktos upurēt savu profesionālo un personisko integritāti, un izlemju darīt kaut ko it kā pilnīgi neracionālu. Lai gan atkarīgs droši vien no tā, kā definē racionalitāti. Un, kā jau kāda cibiņa te bija trāpīgi formulējusi, ja cilvēks dzīvē nedara to, ko viņš patiešām grib darīt, nav nekāda iemesla neiet un tūlīt pat nepakārties. Turklāt iespēju darīt to, ko grib, dzīvē nemaz nav tik daudz, un tās neizmantot šķiet muļķīgi. Un es to cilpu ap kaklu sāku just diezgan ātri, ja daru kaut ko, kas "man nav jādara".
Ir joprojām diezgan skaļa un klātesoša aizvainota mazas meitenes balss, kas činkst, ka tas ir tik negodīgi, ka es mūžigi pamanos sapīties ar cilvēkiem, kuri mani neciena. Bet, skaidrs, ka tur ir arī otra puse - es pati pret sevi mēdzu izturēties veidos, kas nekādi nav nosaucami par cieņpilniem (un līdz ar to diemžēl noteikti es tā izturos arī pret citiem, jo citādi jau šajā universā nav iespējams). Vēl ir trešā puse: kā tad es varu iemācīties pret sevi un citiem izturēties cieņpilnos veidos, ja es neesmu tos diez ko daudz redzējusi? Un tas tiešām šķiet negodīgi. Kā es varu zināt, kā ir pareizi, ja es māku tikai nepareizi?
Droši vien atliek tikai mēģināt un pamazām intuitīvi taustīties pretī veselīgākiem, mazāk destruktīviem scenārijiem. Es to jau daru. Bet tas ir lēnām un ilgi.
Un laikam, ja tagad izslēdzam tādus ārējus un prozaiskus iemeslus, kas gan arī ir ļoti būtiski, tad tā lieta, kas man ir visvairāk traucējusi iet tajā, ko es gribu, virzienā, ir kauns. Kauns par visādām stulbām rīcībām un izvēlēm, neapdomību. Kauns par to, ka es esmu dumja. Ka es uzticos cilvēkiem, kuri to nav pelnījuši. Kauns par to, ka es neprotu un man nesanāk lietas. Kauns par to, ka es nespēju realizēt citu gaidas. Ka es nespēju realizēt pati savas gaidas. Ka es esmu kļūdījusies. Ka es esmu neglīta. Ka citi cilvēki ir labāki par mani. Utt. utml. No kauna izaug visaptverošā pārliecība, ka citi mani slepeni (vai reizēm pavisam atklāti) apsmej un ienīst. Ar to kaunu ir tik mežonīgi grūti dzīvot. Un kauns likumsakarīgi gandrīz vienmēr noved pie jaunām rīcībām, izvēlēm un apstākļu sakritībām (?), kas liek just arvien lielāku kaunu. Es reizēm gandrīz fiziski nevaru paelpot no tā, cik ļoti man ir par sevi kauns.
Es īsti nemāku nosaukt vārdā tos mazos solīšus, kas pavisam lēni un pamazām ved no briesmīgā kauna ārā. Varbūt tie ir zemākie punkti. Varbūt tā ir apzināta izvēle. Varbūt nejaušība. Es nezinu. Visticamāk, viss kopā.
Šis joprojām ir ļoti, ļoti trausls punkts, kurā būt. Un man joprojām ir tāda sajūta, it kā kāds iekšējā audumā būtu izplēsis milzīgu caurumu. Varbūt es pati? Un man tagad ir ar to plīsumu jādzīvo. Varbūt vienmēr būs.
Bet punktā, kurā es atrodos tagad, es spēju elpot. Un es speru soļus tajā virzienā prom no izvēļu izdarīšanas, lietu teikšanas/neteikšanas, jo bail vai kauns. Un es zinu, ka būs kritieni atpakaļ. Un tumsa. Un visādas grūtas lietas. Un daudz sāpju. Ja no kauna vēl varbūt kaut kādā nākotnes punktā šķiet kaut cik ticami, ka varbūt varētu atbrīvoties, tad no sāpēm diez vai. Jo dzīve tāda ir, īpaši, ja ir tik plāna āda. Bet dzīvi taču var uztvert kā sasodītu lauka pētījumu. Atceroties gan kādu akad. avotu, ko pēdējā laikā daudz citē dažādi cilvēki, dzīve ir tāds lauka darbs, kas salauž sirdi. Bet lai jau, citādi vēl var gadīties, ka vienu dienu nāksies attapties, ka esi kļuvis par briesmoni, kas neko nespēj just.