Agrāk es biju relatīvi naiva. Tagad es esmu kļuvusi diezgan piesardzīga un mēģinu rēķināties ar ļaunāko iespējamo. Kas mēdz rezultēties tajā, ka es turu cilvēkus aizdomās par pilnīgi absurdām lietām. Protams, reizēm izrādās, ka neuzticēšanās ir bijusi labākā stratēģija (veselais saprāts, ja man tāds vispār piemīt).
Bet, skaidrs, ka es tur redzu problēmu. Es apzinos, ka tas nav gan par veselo saprātu, tas ir par kaut kādu iekšēju izvēli un to, kāds cilvēks tu gribi būt. Un patiesībā man ir ļoti bail no cinisma un aukstuma.
Noteikti starp to, kā ir tagad un kā ir bijis agrāk, ir kaut kāds viduspunkts, ko var mēģināt atrast.