Šodien atsāku skriet. Nu, labi, būsim godīgi, es šausmīgi pamuļķīgā izskatā, jo man īsti nebija piemērota apģērba šodienas laikaapstākļiem, tādēļ ka ar pavisam siltajām skriešanas biksēm būtu daudz par siltu, bet tikai ar šortiem daudz par aukstu un droši vien varētu saslimt, tāpēc uz veciem mājas legingiem uzvilkusi šortus, tad kaut kādu jocīgu, ļoti platu t-kreklu, kurš, starp citu, vēsta celebrate the little things, jo savā bardakā nevarēju atrast, kur ir mans melnais skriešanas t-krekls, un ar ap vidukli apsietu džemperi, izgāju nelielā pastaigā pa rajonu un brīžiem paskrēju pavisam mazus gabaliņus. Bet nu, es neesmu skrējusi ļoti ilgi, plus pēdējā laikā esmu patērējusi visai daudz alkohola un nikotīna (par cepumiem nemaz nerunāsim), tā kā domāju, ka bija ok.
Vispār man ļoti, ļoti patika, un es sajutos ārkārtīgi dzīva. Iešu skriet vēl.
Man gan bija sajūta, ka visi uz mani drausmīgi blenž; nevar saprast, vai tāpēc, ka es tik muļķīgi izskatījos, vai, jo es tik maz skrēju un tik daudz gāju. Bet tieši par šo es jūtos ļoti vareni - es zinu, ka es esmu smieklīga un tizla (un visi bērni uz saviem trīsriteņiem un visas vecmāmiņas var mani apsmiet, ja grib), bet es vienalga esmu uz tā celiņa tajā gaismā. Un tas varbūt ir lielākais sasniegums visā manā dzīvē.