Divas ļoti svarīgas lietas, ko priekš sevis esmu formulējusi.

* Ja tu otram skaidri pasaki, ka tu sagaidi to un to; un konkrētai rīcībai būs konkrētas sekas (protams, ja tu zini, ka tu vari un gribi to realizēt), tad tā nav ne manipulēšana, ne draudi, bet robežu novilkšana, un visiem ir tiesības uz robežām.

* Godīga atbildības sadalīšana, skaidri nokomunicējot, ka tu izdarīji šo lietu, un tas tik ļoti nebija ok, tāpēc un tāpēc, un tas ir rezultējies tajā, ka es rīkošos šādi, jo...nav otra "vainošana" pie visām pasaules nelaimēm. Respektīvi, to visu var nokomunicēt bez centieniem otru cilvēku padarīt par briesmoni tik lielā mērā, cik vien kaut kādi esošie rīki dod iespēju, un mēģinājumiem nodarīt pāri tik, cik iespējams just because.

Un interesanti, ka, ja gadījies uzaugt absolūti toksiskā emocionālā vidē, šādas it kā tik pašsaprotamas lietas var izrādīties mind-blowing atklājumi.