Rakstu motivācijas vēstuli; saprotu, ka viena laba lieta, ko par sevi uzrakstīt, ir, ka tu spēj gan strādāt patstāvīgi, gan iekļauties komandas darbā. Es ļoti labi saprotu, ka motivācijas vēstulē tu neraksti, ka tev, piemēram, riebjas agri celties, un tamlīdzīgas lietas, tomēr man arī liekas svarīgi eksplicīti nemelot. Kas attiecas uz spēju patstāvīgi strādāt, ja apstākļi ir adekvāti, tā nu ir lieta, par ko es jūtos tiešām pārliecināta, ka es to spēju - protu plānot savu laiku un darba režīmu, rēķināties ar termiņiem un dažādiem paredzamiem un neparedzamiem šķēršļiem, darīt lietas bez atgādināšanas un bakstīšanas utt. Man nav vajadzīgi kaut kādi soda vai kontroles mehānismi (ja neizdarīsi, būs sliktas atzīmes), normālos apstākļos es esmu iekšēji motivēta izdarīt to, kas ir jāizdara. Gan skolā, gan uni man vislabāk patikuši/padevušies tieši tie darbi, ko es varu darīt ilgi un viena pati.

Bet darbs komandā ir tricky. Principā man šķiet, ka es spēju sastrādāties ar citiem cilvēkiem. Es esmu empātiska, spēju klausīties, ņemt vērā dažādas lietas, kas citiem ir būtiskas, ja esmu par tām informēta utt. Tomēr ļoti bieži, piemēram, visādos grupu darbos un līdzīgās lietās, es esmu bijusi šokēta par to, kā cilvēki uztver sastrādāšanos ar citiem un kā pret to attiecas. Te runa ir gan par komunikācijas stilu, gan laika plānošanas prasmēm, gan attieksmi pret commitment. Un man nav skaidrs, kā, piemēram, pieaugušiem cilvēkiem var šķist adekvāti vienkārši neparādīties sarunātajā laikā, lai kopīgi darītu ieplānoto, nedodot par to nekādu ziņu, neizdarīt to, kas ir sarunāts utt. Es ne tikai nespēju sastrādāties ar cilvēkiem, kam ir šāda attieksme, es nesaprotu, kā vispār kāds to spēj (zema tolerance pret realitāti, acīmredzot). Un es no pieredzes zinu, ka es šādās situācijās sadusmojos, norobežojos, kļūstu vēsa un dažkārt pat nejauka. Es ar to nelepojos, bet tā mēdz būt.

Un, jā, es nezinu, vai varu rakstīt, ka spēju strādāt komandā. Varbūt varu rakstīt - I have an ability to work in team, where all parties have high sense of responsibility, respect each other and are able to organize their own fucking time. :D

Pirms pāris dienām kaut kādā kafejnīcā Pērnavā ēdu ļoti garšīgu lēcu-kokospiena biezzupu. Nupat mēģināju pagatavot kaut ko līdzīgu. Omg, cik garšīgi.

Tā vieta vispār bija lieliska, jo, neesot specifiski vegānu-veģetāriešu, piedāvāja daudz veģetāru un vegānisku opciu, tostarp saldos. Vegānu šokolādes kūka, ko ēdu, bija neaprakstāmi garšīga. Es vispār esmu sapratusi, ka man vegānu kūkas garšo daudz labāk, jo tās principā garšo tāpat kā parastās kūkas, tikai tajās iztrūkst tā smagnējības nianse - nezinu, kas to rada, bet tieši tās dēļ ir ļoti nedaudzas kūkas, kas man vispār garšo, jo kūkas kā izstrādājums kopumā vienmēr ir licies par saldu un tāds, kas atstāj to riebīgo smagnējuma sajūtu "tu taču zini, ka šis ēšanai nemaz nav paredzēts, citādi tu tagad tik slikti nejustos". Žēl, ka kūkas gan neprotu cept nekādas.