Man ļoti patika filma Sangailes vasara. Īpaši man patika tas, ka man tā nemaz nelikās esam LGBT filma klasiskajā izpratnē. Tā ir filma par pieaugšanu un attiecībām, un to, ka sadzīvot pašam ar sevi reizēm ir ļoti grūti un sāpīgi, un nav jābūt notikušam nekam "tādam". Iekšējais dramatisms caur visādām mazām detaļām tur atainojas ļoti spēcīgi. Un arī tīri vizuāli filma ir ļoti skaista.

Šis ir tieši tāda veida garlaicīgais kino, kur nekas nenotiek, kāds man patīk.

Ja tā padomā, man vispār diezgan labi patīk lietuviešu filmas. Neesmu daudz redzējusi, bet tas, ko esmu redzējusi, pārsvarā ir paticis.

Es arī mazliet pameklēju un paskatījos kaut kādas intervijas ar režisori, un man ārkārtīgi patīk tas vēstījums, ko viņa ir vēlējusuies nodot, un arī liekas, ka tas filmā lieliski parādīts, ka mums nevajadzētu stigmatizēt pusaudžu depresiju vai par to smieties, tāpat arī, ka tas, ka reizēm ir ļoti, pat dramatiski slikti, nenozīmē, ka ar cilvēku vienmēr viss būs slikti un viņa dzīve ir izgāzusies. Vispār man liekas, ka filma ļoti normalizē sāpes un kaut kā sakonektē tās ar dzīvi, rādot, piemēram, to, ka pieaugt vienkārši var būt nenormāli grūti. Un filma vispār nav nomācoša. Tas ir ļoti viegls, bet reizē dzīvi absolūti neizskaistinošs stāsts.