Laikam jau šis ir studijās iegūts niķis, bet arvien biežāk, kad dzirdu, ka cilvēki izmanto tādas nozīmes ziņā tik plašas kategorijas kā skaistums vai sievišķība, es pieķeru sevi pie domas, ka man konkrētajā stāstījumā rada apjukumu tas, ka jau sākumā netiek skaidri nodefinēts, kas ar šiem jēdzieniem tiks saprasts - mediju diskursa standarti, priekšstati par skaistumu vai sievišķību noteiktas kultūras vai laikmeta kontekstā, personiskā izpratne utt.
Pēdējoreiz šo piefiksēju izstādes "es pieskaros sev" apmeklējumā, kas man, starp citu, ļoti patika, un es ārkārtīgi priecājos, ka varēju uz to aiziet reizē, kad par darbiem stāstīja pašas mākslinieces un kuratore, jo citādi noteikti būtu spējusi uztvert visai maz, jo tomēr vairums darbu ir vizuāli - skatāmi un lasāmi. Bet pie videoinstalācijas, kurā redzams, kā māksliniece sev katru dienu atkārtojusi vārdus "es esmu skaista", viņa pati, stāstot par šo darbu, kādā brīdī izteicās, ka videosērijas uzņemšanas gaitā esot sapratusi, ka vienkārši nav smuka un ar to vajadzēs samierināties. No stāstītā lielā mērā secinu, ka gan konkrētais darbs, gan izstāde kopumā komentē mediju diskura "skaistumu", tomēr, kad par to tiek runāts, tas ne vienmēr tiek paskaidrots, un skaistuma nozīmes saplūst kaut kādā lielā, it kā pašsaprotamā skaistuma izpratnē.
Arī sarunās ar draugiem un paziņām es reizēm izjūtu šo pašu apjukumu, kad cilvēki sāk runāt par skaistumu vai sievišķību kā par pašsaprotamām kategorijām vai kritērijiem, pēc kuriem citi vai viņi paši varētu sevi vērtēt. Un te tiešām nav runa par to, ka man būtu briesmīgi svarīgi, piemēram, savas draudzenes, kas jūtas ne pietiekmai skaistas, vienmēr par katru cenu pārliecināt, ka tā nav, jo (viena lieta, kas nav īsti relevanta šim ierakstam, bet ko es ļoti mācos gan attiecībā uz sevi pašu gan citiem, ir spēja saprast, ka visas cilvēku emocijas ir leģitīmas un respektējamas - pat ja tev tās liekas absurdas vai būtu ērtāk, ja tās vienkārši pazustu), bet es vienkārši bieži tiešām nevaru saprast, par kuriem sievišķības/skaistuma standartiem tieši ir runa. Un arī, kad par to pajautāju, cilvēki reizēm paši izskatās apjukši, no sērijas "kāpēc tu to prasi, mēs taču visi zinām, par ko ir runa..."
Bet vienkārši skaistums un sievišķība nav universālas kategorijas. Tās nav pašsaprotamas, un visi par tām nedomā vienādi. Un, nē, "mēs" nezinām, par ko ir runa, kamēr tas netiek skaidri pateikts.
Es, piemēram, skatoties uz sevi spogulī, mēdzu nošķirt "man riebjas, kā es izskatos, jo, nez, man ir netīri mati un pumpas", kas pēc maniem standartiem nav diez ko skaisti" un "man ļoti, ļoti patīk, kā es izskatos (tātad es esmu skaista pēc saviem personiskajiem standartiem), bet es apzinos, ka, piemēram, pēc delfu sieviešu rubrikas standartiem meitenes šādā izskatā no mājām ārā neiet, ja vien nav atgadījusies kāda tik ekstrēma situācija, ka matus kārtīgi izķemmēt un uzkrāsoties fiziski nav bijis iespējams". Protams, dažādās kategorijas var pārklāties - pēc delfu standartiem jau arī netīrie mati un pumpas nav smuki, bet tās nav viens un tas pats.
Pēdējoreiz šo piefiksēju izstādes "es pieskaros sev" apmeklējumā, kas man, starp citu, ļoti patika, un es ārkārtīgi priecājos, ka varēju uz to aiziet reizē, kad par darbiem stāstīja pašas mākslinieces un kuratore, jo citādi noteikti būtu spējusi uztvert visai maz, jo tomēr vairums darbu ir vizuāli - skatāmi un lasāmi. Bet pie videoinstalācijas, kurā redzams, kā māksliniece sev katru dienu atkārtojusi vārdus "es esmu skaista", viņa pati, stāstot par šo darbu, kādā brīdī izteicās, ka videosērijas uzņemšanas gaitā esot sapratusi, ka vienkārši nav smuka un ar to vajadzēs samierināties. No stāstītā lielā mērā secinu, ka gan konkrētais darbs, gan izstāde kopumā komentē mediju diskura "skaistumu", tomēr, kad par to tiek runāts, tas ne vienmēr tiek paskaidrots, un skaistuma nozīmes saplūst kaut kādā lielā, it kā pašsaprotamā skaistuma izpratnē.
Arī sarunās ar draugiem un paziņām es reizēm izjūtu šo pašu apjukumu, kad cilvēki sāk runāt par skaistumu vai sievišķību kā par pašsaprotamām kategorijām vai kritērijiem, pēc kuriem citi vai viņi paši varētu sevi vērtēt. Un te tiešām nav runa par to, ka man būtu briesmīgi svarīgi, piemēram, savas draudzenes, kas jūtas ne pietiekmai skaistas, vienmēr par katru cenu pārliecināt, ka tā nav, jo (viena lieta, kas nav īsti relevanta šim ierakstam, bet ko es ļoti mācos gan attiecībā uz sevi pašu gan citiem, ir spēja saprast, ka visas cilvēku emocijas ir leģitīmas un respektējamas - pat ja tev tās liekas absurdas vai būtu ērtāk, ja tās vienkārši pazustu), bet es vienkārši bieži tiešām nevaru saprast, par kuriem sievišķības/skaistuma standartiem tieši ir runa. Un arī, kad par to pajautāju, cilvēki reizēm paši izskatās apjukši, no sērijas "kāpēc tu to prasi, mēs taču visi zinām, par ko ir runa..."
Bet vienkārši skaistums un sievišķība nav universālas kategorijas. Tās nav pašsaprotamas, un visi par tām nedomā vienādi. Un, nē, "mēs" nezinām, par ko ir runa, kamēr tas netiek skaidri pateikts.
Es, piemēram, skatoties uz sevi spogulī, mēdzu nošķirt "man riebjas, kā es izskatos, jo, nez, man ir netīri mati un pumpas", kas pēc maniem standartiem nav diez ko skaisti" un "man ļoti, ļoti patīk, kā es izskatos (tātad es esmu skaista pēc saviem personiskajiem standartiem), bet es apzinos, ka, piemēram, pēc delfu sieviešu rubrikas standartiem meitenes šādā izskatā no mājām ārā neiet, ja vien nav atgadījusies kāda tik ekstrēma situācija, ka matus kārtīgi izķemmēt un uzkrāsoties fiziski nav bijis iespējams". Protams, dažādās kategorijas var pārklāties - pēc delfu standartiem jau arī netīrie mati un pumpas nav smuki, bet tās nav viens un tas pats.
3 comments | Leave a comment