Man tik ļoti gribētos, lai notiek kaut kas priecīgs un negaidīts. Kaut kas elpu aizraujoši priecīgs. Bet šādas pieredzes jau laikam dzīvē tomēr ir limitētas.
Es varu iztēloties savu ikdienu ilgi uz priekšu: ja vien nenotiks nekas neparedzēti slikts, es iešu uz bibliotēku darīt universitātes lietas un lasīt, gatavošu ēdienu, ilgi gulēšu, iešu uz lekcijām, pirkšu drēbes, iešu pastaigāties, veikšu intervijas, transkribēšu, klausīšos mūziku, reizēm aiziešu uz kādu diskusiju, filmu vakaru vai citu pasākumu, kaut kad pienāks ziemassvētki un jaunais gads, kuros es droši vien tāpat kā daudzos citos gados būšu viena pati, tad es atkal iešu uz bibliotēku, skatīšos filmas, gatavošu ēdienu, reizēm es būšu ļoti, ļoti nogurusi, bet lielākoties viss būs kārtībā, tad es kaut kad atgriezīšos Rīgā, un viss turpināsies vairāk vai mazāk tāpat: dažas lietas būs nepatīkamākas un sarežģītākas, nekā ir šeit, dažas būs vieglākas. Es varu tā iztēloties savu dzīvi ļoti ilgi uz priekšu. Un tā ir laba dzīve: es lielākoties nodarbojos ar jēgpilnām lietām, daļa no tām ir pat diezgan patīkamas. Tas ir tas, ko es par dzīvošanu esmu apguvusi ļoti labi: man nav nepieciešami nemitīgi ārēji notikumi, lai viss virzītos uz priekšu, es pati spēju un esmu pietiekami motivēta lietas kaut kā virzīt, mani mēdz pārņemt idejas, ar kurām es aizraujos, es mēdzu sev izvirzīt mērķus, ne pārāk grandiozus, un tomēr. Man ļoti bieži ir interesanti: es atklāju lietas par sevi un pasauli. Man lielākoties patīk dzīvot. Tas vienkārši nav nekas ļoti priecīgs. (Respektīvi, kaut kas ļoti priecīgs vienkārši notiek pārāk reti.)