Vēlais rīts: nolemju neieslēgt datoru un vienkārši ietīties pledā un lasīt ethnographic readings grāmatu, un tad mana istabas biedrene man paziņo, ka ir ievēlēts Tramps. Man patiešām tas šķita neiespējami, bet nu, eh.

Tas, kas man augstāku spēku kontekstā par būšanu disabled tomēr nedaudz rada uzmestas lūpas sajūtu, ir tas, ka es, piemēram, šajā dzīves posmā nevaru sameklēt kaut kādu "vienkāršu darbu" un atrisināt visas savas finansiālās problēmas, piemēram, pāris naktis nedēļā strādāt viesnīcas resepšenā vai pāris priekšpusdienas kafejnīcā - parastas lietas, ko cilvēki vajadzības gadījumā var darīt part time.

Es par šo esmu domājusi teorētiski, kad domāju par laiku, kad man būs grāds, ja būs: nu, jo nav jau tā, ka cilvēki vienmēr atrod gana labi apmaksātu darbu atbilstoši savai izglītībai, un, ja neatrod, tad var kādu laiku darīt kaut kādas citas lietas, un es nevarēšu, un šis ir drusku biedējoši, jo nu var jau, protams, argumentēt, ka darbu atrast nevienam nav viegli un taml., bet tiešām, how could I get money, if I need it, ja resepšeni, veikali un kafejnīcas nav opcija?

Un jā, var jau būt, ka šis ir kaut kā augstprātīgi, un sen būtu vajadzējis šo sākt uzskatīt par normālu, bet mani nomāc doma, ka visu dzīvi varētu nebūt naudas, nu, vai ka visu dzīvi būtu jāatrodas uz tās "tūlīt nebūs naudas" stresa šķautnes. Pagaidām vēl pastāv tādi varianti kā stipendijas un erasmus, bet vienmēr jau tā nebūs. And I even don't consider myself genuinely stupid or lazy.