Es reizēm aizdomājos par to, nez kā šajā manas dzīves kontekstā ierakstās tas, ka man taču ir tik ļoti bail no komunikācijas ar "svešiem cilvēkiem". Dīvaini, bet šeit es to vispār nejūtu: varbūt tāpēc, ka tādam nošķīrumam vispār var būt kāda nozīme tikai tad, ja apkārt ir gan tie, kurus uzskati par ne-svešiem, gan pārējie. Gandrīz visi, ar ko es šobrīd mēdzu komunicēt, ir "sveši cilvēki" - un mani tas ne biedē, ne uztrauc, ne rada kādu sevišķu diskomfortu. Patiesībā tieši pretēji, lai cik pārsteidzoši tas arī nebūtu, visā šajā svešu cilvēku pārapdzīvotajā pasaulē es pēkšņi jūtos ļoti mierīgi un droši par sevi, it kā es ar abām kājām stāvētu uz zemes un pavisam skaidri zinātu, kas es esmu, vai, precīzāk, būtu droša, ka es varu noskaidrot, kas es esmu. Jo nav gaidu un priekšnosacījumu. No one knows me, no one expects anything in particular from me.

Šeit man vēl vairāk nostiprinās pārliecība, ka tuvi mēs esam ar ļoti nedaudziem cilvēkiem visas dzīves laikā, cik tieši nedaudziem, atkarīgs no iekšējiem resursiem veidot un uzturēt attiecības, spējas uzticēties, dažādu apstākļu sakritībām un citiem faktoriem. Un pārējie ir vienkārši cilvēki, ar kuriem mēs šērojam dzīves telpu, asinis, kaut kādas lietas un intereses. Un nevar tā droši pateikt, kura saikne tieši no šīm ir svarīgāka, jo dažādās sabiedrībās šī svarīguma izpratne var atšķirties.

Varbūt šis ir līdzīgi kā beidzot samierināties ar to, ka es nejūtos kaut kādā īpašā veidā saistīta ar valsti, no kuras es nāku. Beidzot es jūtos tā, ka ir iespējams beigt sevi mocīt un vainot par to, ka es nespēju justies saistīta ar lietām, parādībām un cilvēkiem "pareizajos veidos". Es beidzot varu elpot.