pelnufeja
20 September 2016 @ 03:23 pm
"extreme landscapes of leisure"  
Mums vienā no kursiem jālasa pētījums par ekstrēmiem sporta veidiem, turklāt visa grāmata nevis fragments. Es sākumā domāju, ka tas būs absolūti šausmīgi un garlaicīgi, bet patiesībā tā nemaz nav, protams, grāmatai ir savi trūkumi, un visādas detaļas un notikumu apraksti, kas man nešķeit pārāk interesanti, tomēr es pilnīgi negaidīti šī teksta iespaidā esmu sapratusi kaut ko, kas man nekad iepriekš nebija ienācis prātā. Un, proti, es kaut kā savā galvā vienmēr biju neapzināti veikusi kaut kādu dīvainu dalījumu starp cilvēkiem, kas, nez, zīmē, raksta literatūru, nodarbojas ar akadēmiskām lietām, un cilvēkiem, kuri koncentrējas uz sava ķermeņa attīstīšanu noteiktā veidā, lai varētu ar to izveikt visādas aktivitātes - es zinu, ka tas izklausās pēc pilnīga sviesta, un ir arī ļoti bērnišķīgi kaut kā tā domāt, bet šāds nošķīrums droši vien man veidojies, jo es lielā mērā pasauli uztveru un izprotu (vismaz ciktāl šī izpratne un uztvere paliek nereflektētas), balstoties empātiska rakstura pārdzīvojumos, t.i., vai es varu iztēloties vismaz kaut kādu parādībai, ko manas smadzeens mēģina aptvert un izanalizēt kaut cik līdzīgu pieredzi, un, kas attiecas uz sportu - es esmu nūģis ar kaudzi veselības problēmu, tostarp astmu, kas visādas sportiskas aktivitātes, ja netiek īpāsi piedomāts, ko un kā darīt, padara stipri mokošas, un sporta stundas skolā īpaši nepalīdzēja (patiesībā, to, ka man ir astma, atklāja, kad es sākumsskolā šausmīgi mocījos, nevarot noskriet vajadzīgos attālumus - pāris gadus biju vienkārši slinka, pietiekami necentos un tīšām nepareizi elpoju, bet tad beidzot kāds iedomājās, ka varbūt nenāktu par ļaunu pačekot, vai nav kāda cita problēma), nu, un no skolas pieredzēm es esmu kaut cik atkopusies tikai tagad, jo, piemēram, esmu ar mieru iet uz baseinu peldēt - vienīgās lietas, kas man sportisku aktivitāšu kontekstā nesaistās ar mokām un ciešanām, ir peldēšana un garas pastaigas, ja pēdējās var ierindot pie sportiskām aktivitātēm. :D
Nu, jā, un tāpēc man, balstoties kaut kādās sajūtās, ir bijis tiešām ļoti grūti saprast, kāpēc kāds vispār varētu vēlēties nodarboties ar sportu, un tad, kad tu mēģini vienkārši izdomāt auksti un racionāli - tad, ja vien tiešām ļoti neiedziļinās un neaptaujā tos, kam ir pieredze konkrētajā jautājumā, dažkārt ir grūti kaut ko sakarīgu izdomāt, un sports man vienmēr ir bijusi tā joma, par ko esmu jutusies "just let me alone, I don't want to even think about this".

Un tad nu man kaut kā ir šķitis, ka ir cilvēki, kas droši vien, skrienot vai spēlējot volejbolu, jūtas labi, tad ir citi cilvēki, kam patīk sacensības gars, viņi vēlas pierādīt savas spējas paši sev un/vai citiem utt. Kas attiecas uz visādām ekstrēmām nodarbēm, mani minējumi ir bijuši apmēram tādi: droši vien ir cilvēki, kam skriet vai slēpot šķiet pārāk garlaicīgi, un tāpēc viņi izvēlas kaut ko citu - tādu, kas ietver lielāku risku, atrašanos ļoti sepcifiskā vidē, nepieciešamību ļoti specifiski gatavoties utt.

Un es, starp citu, arī tagad nedomāju, ka visi mani ļoti primitīvie apsvērumi ir absolūti kļūdaini, tomēr, skaidrs, ka tie ir stipri vienkāršoti un virspusēji.

Runājot par ekstrēmām aktivitātēm kā lēkšana no klintīm, niršana utt., "Extreme Landscapes of Leisure" tiek runāts par to, ka motivācija, kāpēc cilvēki vēlas šīs lietas darīt, ne vienmēr ir saistīta ar tiekšanos pēc kāda ļoti apzināta un skaidri formulēta mērķa vai rezultāta sasniegšanas, bet gan tā var būt saistīta ar to, kādā veidā cilvēks piedzīvo pasauli, kā tajā jūtas, kā mijiedarbojas ar vidi - ar to, kas ar viņu notiek, esot kontaktā ar pasaules lietām un procesiem, citiem cilvēkiem un pašam ar sevi. Grāmatas ievadā ir atsauces uz eksistecialisma filozofiju, kas nepiedāvā noteikumus, saskaņā ar kuriem dzīvot un sasniegt konkrētas lietas, bet gan izvirza centrā indivīda pieredzi un mēģinājumus tai piešķirt jēgu un nozīmi. Mēģinājumus izdzīvot noteiktu pieredžu kontekstā. Tas liek domāt, ka daļā gadījumu konkrētās aktivitātes ir drīzāk izpausmes veids vai mēģinājums tikt galā ar noteiktiem dvēseles stāvokļiem. Dažkārt cilvēki dzīvo, tā it kā visu laiku pārvietotos pa šaurām klints radzēm vai nirtu tumšās, nepazīstamās dzīlēs - nekas nekad nav bijs droši, tāpēc atrašanās vietā, ko citi uzskatītu par īpaši bīstamu, kā tāda netiek uztverta. Ir nepieciešams atrast veidu, kā tikt galā ar to spriedzi, izmisumu, sajūsmu un visām pārējām emocijām, kuras cilvēks piedzīvo. Varbūt dažiem cilvēkiem lēkt no klints nozīmē nevis veidot situāciju, kurā viņi apdraud savu dzīvību, bet gan - mēģinājumu izdzīvot. (and I think, I can understand what kind of feeling is that, well enough). Autors citē Vulfas "Uz bāku"- "and in me too the wave rises".
Un tas ir tas pats: daži cilvēki, lai ar to visu dīlotu, izvēlas literatūru vai mūziku, bet citi lēkšanu no klintīm. But that's the same thing from which we all try to escape or on other times - which we want to embrace. Un tieši tāpēc, ka runa ir par noteikta veida pieredzi/pasaules piedzīvosanas veidu, ir ļoti grūti runāt/izskaidrot, kāpēc šīs lietas tiek darītas un ko tās nozīmē.

Nu, tas, protams, ne tuvu nav vienīgais, faktors, kas cilvēkus motivē pievērsties ekstrēmiem sporta veidiem, tomēr, manuprāt, visai būtisks aspekts.
 
 
pelnufeja
20 September 2016 @ 05:31 pm
 
Ļoti negribas iet prom no bibliotēkas. Te ir tik labi.