(..) I looked at the photo. Your father was a man torn between two halves, Rahim Khan had said in his letter. I had been the entitled half, the society-approved, legitimate half, the unwitting embodiment of Baba’s guilt. I looked at Hassan, showing those two missing front teeth, sunlight slanting on his face. Baba’s other half. The unentitled, unprivileged half. The half who had inherited what had been pure and noble in Baba. The half that, maybe, in the most secret recesses of his heart, Baba had thought of as his true son.
I slipped the picture back where I had found it. Then I realized something: That last thought had brought no sting with it. Closing Sohrab’s door, I wondered if that was how forgiveness budded, not with the fanfare of epiphany, but with pain gathering its things, packing up, and slipping away unannounced in the middle of the night.

(Khaled Hosseini "The Kite Runner")

Es laikam mazliet sāku krist panikā, jo vienkārši ir palikušas vēl tikai trīs dienas, pieņemot, ka šodien es neko grandiozu vairs nepaveikšu, un man nav ne jausmas, ar ko lai sāk: vajag aizbraukt uz centru nofotografēties, pastaigāt pa veikaliem un pameklēt kaut kādas drēbes, saprast, vai koferis izturēs vēl šo braucienu, likt mazgāties drēbes, sākt krāmēt koferi, vēl piekārtot māju, nomazgāt visus traukus, lai nekas nepaliek ar potenciālu sākt pūt, kas mani, starp, citu, ļoti uztrauc, tāpat kā tas, ka, kamēr es būšu prom, varētu iebrukt griesti vai notikt kaut kas cits tamlīdzīgs, vajadzētu atkausēt ledusskapi utt. utt. Un šīs visas ir lietas, kas man jau tāpat nemaz nepatīk un nepadodas. Un vēl teorētiksi griētos arī kādu satikt un padarīt kaut ko jauku, bet tam laikam īsti vairs nav laika, un es esmu nogurusi viskautko mēģināt sarunāt un organizēt.
Un man ir drusku nelabi un dedzina kuņģi.
Un kaut kad man droši vien piezvanīs mamma, un man vajadzēs pārliecinoši teikt, ka viss ir lieliski un es jūtos lieliski, jo es taču esmu supervaronis un man viss vienmēr ir lieliski.
Un visu laiku līst stulbais lietus!

Es jūtos kā istabā, kurā ir milzīgs bardaks, un man nav ne jausmas, ar kuru stūri lai sāk kartot.

Man tik ļoti nepatīk šodienas Prāta Vētra.