Man liekas dīvaini un arī drusku skumji, ka dažādās attiecībās un kontekstos es nonāku pie secinājuma, ka manā dzīvē ir detaļas un epizodes, kuras ir pārāk sarežģīti izstāstīt un izskaidrot, un tāpēc es tās vienkārši izlaižu. Un tad es domāju, nez, vai es vēl kādreiz nonākšu tāda veida komunikācijā, kur būs tieāšām svarīgi un sķitīs, ka ir spēka, izstāstīt visu savu dzīvi (without skipping the scary parts). Ja kaut kas tāds kā savas dzīves izstāstīšana vispār eksistē, ņemot vērā to, ka mums ir tikai atmiņas un tas, kā mēs notikušo paši sevī esam transformējuši un interpretējuši; tas, par ko mēs esam kļuvuši savas dzīves rezultātā. Lai gan - es pati taču esmu veikusi dzīvesstāsta interviju, kurā cilvēks veikli un hronoloģiski stāsta par savas dzīves notikumiem, bet tas arī bija tik neiedomājami, tik brīnumaini. Es visu laiku domāju, ka es nekad tā nespētu sakarīgi un loģiski izstāstīt visu, kas ir noticis. Nu, protams, tas nekad nav viss, bet svarīgākās līnijas. Vismaz ne vienā vakarā.