Man ļoti, ļoti patika izrāde Fundamentālists. Lielā mērā tāpēc, ka tā piedāvā identificēšanās iespējas tik daudzos līmeņos. Šī izrāde ir tik šokējoši cilvēcīgi vienkārša: tā ir vienkārši par to, kā lietas ir/mēdz būt. Un man šķiet, ka izrādes spēks slēpjas tieši faktā, ka tā ir tik neērti daudzšķautņaina, ka tev laiku pa laikam, kad jau sāk likties "jā, es jau visu sapratu", nākas aizķerties aiz kāda nejauki asa stūrīša, jo izrāde nav tikai par fanātisku ticību un vajadzību otru tai pievērst, tā nav tikai par to, kas var notikt ar cilvēku tad, ja viņš nespēj pieaugt un tikt pāri "citi no manis sagaida" fāzei, tā ir arī par augstprātību, par lomu, kuru ir liels risks sākt spēlēt, tad, kad esi nolēmis atmaskot kādu, tavuprāt, iesīkstējušu un galējī konservatīvu sabiedrības grupu vai institūciju, tā ir par to, ka cilvēks (labs cilvēks, kurš nevienam negrib nodarīt pāri) var pateikt kādam, ka viņu mīl, un pēcāk atskārst, ka nemaz nemīl, jo patiesais šīs mīlestības objekts ir iedomu tēls, ar kuru dzīvots gadiem ilgi, bet pašu cilvēku viņš nemaz nepazīst, par to, ka cilvēki nepazīst un mēģina sevi atrast, un ka robežas starp ārprātu un patiesību ir ļoti trauslas, par to, ka var rakstīt dienasgrāmatas un ēst apelsīnu. Man ļoti patīk tādi nēerti un grūti darbi, kas, Kafkas vārdiem runājot, kož un dur.