Domāju par uzskatu, ka sievietes "krāsojas un pucējas" tāpēc, lai patiktu vīriešiem, un, ka tas tā ir pat, ja sievietes pašas uzskata, ka to dara tāpēc, ka viņām tas sagādā prieku, jo viņas nevar izbēgt no tā, ka viņu uzskatus pašām par sevi veido diskurss, kurā visu nosaka vīrieši un viss griežas ap vīriešiem. Ja mēs nerunājam par kaut kādu cosmopolitan vai delfu lasītāju loku, es tomēr nedomāju, ka tas tiešām tā ir, nu, protams, ņemot vērā, ka visu nosaka un veido viss - arī tas, ka tu izvēlies ēst brokoļus, nevis treknu cūkgaļas šķēli, ir diskursa veidots, jo nav taču iespējams pārbaudīt, vai tu izvēlētos brokoļus arī bez visām tām grāmatām, video un interneta rakstiem, ko dzīves laikā gadījies patērēt. Protams, varētu diskutēt par to, kas no zinātnes viedokla cilvēkam nāk par labu vairāk - brokoļi vai lūpu krāsa un skropstu tuša, bet tomēr - ir arī pietiekami daudz citas ne ļoti "veselīgas" prakses, ar kurām nodarbojas visi cilvēki, ne tikai sievietes.

Es, protams, apzinos, ka tas nav tik vienkārši, un visi šie priekšstati par to, kā "sievietei" vajadzētu izskatīties, slepeni un nemanāmi ieperinās cilvēku zemapziņā, jo es pat no kopumā saprātīgiem, izglītoiem un visnotaļ domājošiem cilvēkiem esmu dzirdējusi komentārus par to, ka apaļīgām meitenēm jau nu gan tomēr vajadzētu prasties un apdomāt, kādās drēbēs viņas staigā pa ielu (it kā cilvēku svēts pienākums būtu apmierināt citu estētiskās vēlmes). Tātad, sieivietes izskata nosacījumi tomēr ir problēma, kas kaut kādā mērā skar visu sabiedrību, un tomēr to nevajadzētu vispārināt, citādi tas izklausās pēc "visi latvieši ir homofobi".

Man vienkārši liekas, ka apgalvojums, ka visas sievietes, kas krāsojas un ģērbjas, to dara piespiedu kārtā, tomēr ir problemātisks, nu, jo es, piemēram, kleitas, krāsainas zeķbikses un auskarus, uztveru kā vienu no pašizpausmes formām, t.i. es arī mājās viena pati staigāju drēbēs, kas man patīk, un izvēlos pidžamas, kas man patīk, jo man tas sagādā prieku un liek justies labi. Protams, kaut kas nosaka to, kāpēc es šajā dzīves posmā gribu ģerbties tieši tā, bet, kā jau es minēju, manuprāt, viss nosaka visu, un no kaut kādas sabiedrības ietekmes mēs noteikti nevaram izvairīties, lai kaā mums neliktos, ka mēs atsevišķās izvēlēs esam pilnīgi brīvi. Arī feminisms ir atbildes reakcija uz kaut ko.

Man šķiet, te drīzāk ir svarīgi, cik mēs apzināmies tās iespējamās ietekmes un cik laimīgi/nelaimīgi ar tām jūtamies.

Tas galīgi nenozīmē, ka man liekas, ka visas tās mūžīgi izkrāsotās un fotošopētās dāmas, kas rēgojas internetā, ir kaut kas baigi veselīgs un tāds, ko vajadzētu kultivēt, es galīgi tā nedomāju, t.i. domāju, ka arī reklāmās un stulbajos delfos vajadzētu atainot īstus cilvēkus, nevis kaut kādus supervaroņus (te gan nav runa tikai par izskatu), vienkārši man arī nešķiet, ka visus cilvēkus, kam skapī ir kleita vai lūpukrāsa, vajadzētu apsmiet un pataisīt par muļķiem.