pelnufeja
13 September 2015 @ 02:30 pm
 
(..) The above makes clear that the image of exclusive realms of authenticity justified the professional authority of respected, established ethnographers who claimed superior knowledge about the relative purity of particular genres of artefacts. In Bourdieu’s terminology, they had the cultural, symbolic and social capital to decide which artefacts were authentic and which were not. Crew and Sims (1991) have emphasised the dimension of power. Reflecting on claims to authenticity by museum curators, they pointed out that:
[a]uthenticity is not about factuality or reality. It is about authority. Objects have no authority; people do. It is people on the exhibition team who must make a judgement about how to tell about the past. Authenticity – authority – enforces the social contract between the audience and the museum, a socially agreed-upon reality that exists only as long as confidence in the voice of the exhibition holds’ (1991: 163).

(Maruška Svašek "Anthropology, Art and Cultural Production")
Tags:
 
 
pelnufeja
13 September 2015 @ 02:36 pm
 
To understand why fine art exhibitions played such an important role in nationalist movements, it is helpful to use Benedict Anderson’s definition of the nation as ‘an imagined political community – imagined as both inherently limited and sovereign’ (1991 [1983]: 6). Anderson regarded nationalism as a sentimental belief in a shared past, present and future, and argued that imagined unity could only be reinforced through symbolic means, such as the invention of nationalist symbols like national flags and anthems.20 The fine arts was one of the fields in which powerful nationalist symbols were produced. Numerous contemporary painters, sculptors and graphic artists, whose work was included in the exhibitions in the national galleries, used their art as a political medium to create national consciousness. In Europe, the participation of visual artists in nationalist discourse reached its apex in the late eighteenth and nineteenth centuries, when Neo-classical and Romantic artists respectively, sought to express ‘the beliefs, hopes, fears of [their] own time and country’ (Honour 1979: 16).

(Maruška Svašek "Anthropology, Art and Cultural Production")
Tags:
 
 
pelnufeja
13 September 2015 @ 09:39 pm
 
Mēģinu izdomāt, kā vissakarīgāk noformulēt to, kas man šķiet pats būtiskākais rītdienas semināra tekstā, un domāju par to pašu, par ko es pēdējā pailgā laikā vispār ļoti daudz domāju, proti, par to, ko nozīmē ētiska rīcība (ne tikai antropoloģiskā pētījumā), bet vispār, un vai tāda ir maz ir iespējama.
Autore izsaka domnu, ka objektivitāti nav iespējams sasniegt - pētnieka uzdevums ir attīstīt disciplinētu subjektivitāti, un es tam piekrītu. Es jau iepriekš biju pamanījusi, ka ir cilvēki, kuri šajā tekstā saskata vieglprātīgumu un mēģinājumus attaisnot savu neētisko rīcību, es, savukārt, ar nespēju būt objektīvam saprotu to, ka, esot kādā notikumā no iekšpuses, mēs nevaram uz to paskatīties no malas, t.i. mēs varam mēģināt, un mums ir jācenšas to darīt, bet, man šķiet, muļķīgi apgalvot, ka vienmēr tas ir iespējams, ja tikai cilvēks pietiekami stipri cenšas. Es domāju, ka tā gluži tas nestrādā.
Turklāt, kaut kā viena labā mēs vienmēr upurējam kaut ko citu - ja atsakāmeis no petījumam potenciāli būtiskiem faktiem, lai aizsargātu informantus, tad pētījumā sniegtā problēmas analize kļūst nepilnīga, savukārt, ja mēs izmantojam visus faktus, kas mums ir vajadzīgi, mēs neizpildām savu pienākumu pasargāt informantus. Man liekas, ka ar pētneicību nesaistītu notikumu sakarā ir tāpat - pat, ja tu izvēlies "pareizo" ceļu, tu vienmēr upurē kaut ko citu. Turklāt, tu neredzi kopainu un nevari droši zināt, kas notiks tālāk. Manuprāt, par to ir šis raksts.

Lai arī ko tu darītu, kāds tevi vienmēr redzēs, kā to cilvēku, kurš rīkojas nepareizi, kāds tevi vienmēr turēs par muļķi.

Man laikam konkrētais teksts tik ļoti patīk tieši tāpēc, ka es tajā nesaskatu moralizēšanu vai instrukcijas, kā vajag rīkoties, t.i., es domāju, ka teksti, kas sevī ietver konkrētas norādes par vēlamajām tendencēm rīcībā, ir ļoti būtiski, bet šajā gadījumā, manuprāt, tāds nemaz nav mērķis - es to redzu kā stāstu par to, ka mēs visi esam cilvēki, un cilvēki kļūdās. Var jau būt, ka man šis raksts tā patīk, jo es to uztveru kaut kādā ziņā kā literatūru, proti, to lasot, es jūtu emocionālu līdzpārdzīvojumu un kaut kā kļūstu iesaistīta tajā, par ko tur ir, un man akadēmisku tekstu sakarā ļoti reti tā gadās.
 
 
pelnufeja
13 September 2015 @ 10:19 pm
 
Vēl šovakar biju brīnišķīgā lit. pasākumā. Arta Ostupa eseja par fragmentārismu literatūrā, šķiet, foršākais, ko pēdējā laikā par literatūru esmu dzirdējusi/lasījusi.

Un viņam ir taisnība: "viss ir sagriezts", jo, gatavojot vakariņas, es sev iegriezu pirkstā.