Runājot par mistiskām pieredzēm un noslēpumiem, kad šovakar no paša augšējā virtuves skapīša, kurā glabājas trauki, kurus ikdienā nelietoju, izņēmu saldējuma trauciņus, izrādījās, ka vienā no tiem ir liepziedi - pirmkārt, es neglabāju tējas tajā skapītī, otrkārt, man vispār nav liepziedu tējas, un es skaidri atceros pēdējo reizi, kad tos traukus izmantoju - es tos pēc lietošanas nomazgāju un atliku atpakaļ vietā - es nekad tur nebūtu likusi tēju, jo tas ir tāds skapītis, kuram piekļūt vispār iespējams, tikai pakāpjoties uz krēsla. Tas ir tiešām dīvaini.

Filma par Sīriju, manuprāt, bija visai iespaidīga - tieši ar savu cilvēcīguma un sapostītu attiecību tuvplānu tā vietā, lai rādītu kaudzēm vardarbības un šausmu skatu.
Es gan atkal sastapos ar cilvēciskās būtības aspektu, kuru es nesaprotu, proti, spēju/vajadzību riskēt ar dzīvību valsts labā, ko es tiešām nesaprotu, var jau būt, ka tāpēc, ka esmu gļēvulīga un man ir pārāk bail no visāda veida fiziskām sāpēm. Es pavisam nopietni domāju, ka "karā galvenais nav uzvarēti, galvenais ir tajā nepiedalīties".

Es ļoti ceru, ka šo filmu noskatījās arī clvēki, kas ir pret bēgļu uzņemšanu, cita lieta, ka daļai no viņiem varbūt labāk līdzētu tas, ko es nekad negribētu skatīties - līķu kalni un detalizēta vardarbība, zālē dzirdēju komentāru "viņi taču tur neko nedara, tikai pīpē, vispār nav nekāda sižeta", bet nu ok - tiem civlēkiem laikam bija problēmas ar austiņām un tulkojumu.