pelnufeja
30 May 2015 @ 06:52 pm
 
Aizskrien, aizskrien tepat līdz veikalam jaunajās kurpēs un ar jauno somu - pagūsi izmirkt līdz ādai. Bet vispār foršs šis lietus. Turu visus logus vaļā, viss smaržo un ir ļoti mierīg un labi.
 
 
pelnufeja
30 May 2015 @ 06:55 pm
 
Bet jā - runājot par NVO forumu, uz kuru es tiešām aizgāju spilgti zilās zeķbiksēs, zilā kleitā un kedās, jo jaunas kurpes nebiju paguvusi nopirkt, to izdarīju pēc tam (jaunās kurpes arī ir spilgtas un krāsainas, bet tā, kā Lelde teica, ka es ar tām varētu iet visur, izņemot pie prezidenta un uz tiesu - ne vineu ne otru apmeklēt neesmu īpaši ieinteresēta, domāju, ka būs ok), man šķiet, ka visā visumā viss bija normāli, man visu izdevās izstāstīt tā, kā es biju izplānojusi, un nebija arī pārāk daudz nepatīkamu starpgadījumu. Un tomēr man palika visai skumjš iespaids par visu izglītības sistēmas plānošanu kopumā un to, ka ir tik skaidri redzams, ka cilvēkiem būtībā nav īsti saprotams, ko nozīmē iekļaujoša izglītība un ka tā attiecas uz visiem izglītības posmiem un visiem skolēniem/studentiem (ne tikai speciālo vajadzību grupām), noslēguma daļā, kurā tika nolasīti visu darba sekciju rezumējumi, Ināra Mūrniece teica, ka nekad neesot iedomājusies, ka šīs problēmas varētu attiekties arī uz augstāko izglītību - tā, diemžēl, arī ir tā problēma - neviens Latvijā par to nav iedomājies jau entos gadus. Un visas tās runas par to, ka pamazām jau lietas mainās uz labu, ir diezgan nomācošas, jo izskatās, ka ātrāk kā pēc desmit gadiem nekas nevarētu būt nopietni citādāk, un katra diena, kad nekas nav nopietni citādāk, ir "nē" visiem tiem cilvēkiem, kam pārmaiņas ir ļoti vajadzīgas.

Un mani ārprātīgi nomāc kopējā attieksme pret cilvēkiem ar invaliditāti, piemēram, es sava stāstījumā sākumā, ar sevi iepazīstinot, pateicu, ka nāku no literatūras pasaules, un kaut kad vēlāk, atsaucoties uz manis runāto, kāda sieviete sakot, ka bieži vien cilvēki ar speciālājam vajadzībām ir ļoti talantīgi, norādīja, ka arī es esmu teikusi, ka rakstu, mani taču varētu izdot (nu, tur konteksts ar sociālo uzņēmējdarbību utt.) - un te nav runa par to, ka latviešu literatūrai cilvēki bieži neseko un var mierīgi nezināt, ka esmu tikko saņēmusi gada balvu par krājumu, bet principā par to, ka tiklīdz cilvēki uzzina, ka tu piederi kādai speciālo vajadzību grupai, viņi automātiski pieņem, ka tu nevarētu savā dzīvē bez citu bakstīšanas un virzīšanas darīt nopietnas, krutas lietas tieši tāpat kā visi pārējie, - un šis priekšstats cilvēkos ir tā iesakņojies, ka tu vari atnākt uz pasākumu saeimā ar spilgti zilām kedām un kleitu, un pastāstīt, ko tu dari, bet tev tāpat ir zīmogs, un tas, man liekas, vienkārši šausmīgi. Es reāli sāku saprast, kāpēc cilvēki var gribēt slēpt, ka ir slimi.

Kaut arī laikam jau man manu tā saucamo "cilvēktiesību aktīvismu" izdodas bīdīt visai veiksmīgi, ņemot vērā to, ka es darbojos viena pati (respektīvi, ar draugu iedvesmu, bet nepiederu nekādām organizācijām un tikai rakstu blogu), ja mani jau pēc mazāk kā gada aicina runāt NVO forumā, bet, kad es pabāžu degunu visās tajās vidēs, man gribas pagriezties un skriet prom. Es gribu tikai rakstīt literatūru, dzīvot, mācīties lietas, kas mani interesē, un pikrt krāsainas kleitas. Es nespēju saprast visu šo absurdu un negribu tajā piedalīties.
Bet savu runu gan es labprāt pārvērstu rakstā, tikai nezinu, kam , jo lit. vai fil. izdevumi nebūtu gluži īstā vieta, plus, es gribētu, lai to lasa pēc iespējas vairāk cilvēku.