Braucu trolejbusā un pēkšņi pamanu, cik viss ir zaļš, un vispār - gaisma un siltums, un prieks.

Konferencē par disleksiju gan es E prezentācijas laikā gandrīz apraudājos. Vispār tikai tagad saprotu, cik visādu atbalsta pasākumu kontekstā disleksija un redzes problēmas ir cieši saistītas. Un tas ir jo īpaši skumji - ka ir tik daudz skolēnu/studentu (ļoti bieži gan cilvēki ar mācīšanās traucējumiem Latvijā līdz augstskolai nemaz nenonāk), kam audigrāmatas, digitāli materiāli, ilgāks laiks pārbaudes darbiem utt. būtu tik ļoti nepieciešams, bet nekas netiek darīts. Viņa runāja ne tikai par praktisko pusi, bet pieskarās arī izdegšanas un konstantā noguruma problēmai, ar kādu sastopas cilvēki, kuri nesaņem mācību procesā vajadzīgo atbalstu - tev ir jādara tādā pašā tempā, kā visiem pārējiem, kaut arī tu principā strādā trīsreiz lēnāk (nu, kā es te nesen veicu savus "vārdi vienā minūtē" testus), un tas nozīmē, ka pat, ja izdodas tikt galā, tas nozīmē upurēt visu citu savā dzīvē. Viņa arī runāja par to, ka visa mūsu izglītības sistēma ir tik ačgārna, ka tā būtu jāmaina pašos pamatos, lai jebkādi atbalsta pasākumi, kurus ieviestu, varētu funkcionēt, jo sliktā sistēma individuāli centieni kaut ko mainīt, dažkārt var padarīt visu tiaki vēl sliktāku, kas arī ir ļoti tieši mana pieredze.

Bet jā - vispār ļoti pārdomāts un labs pasākums, tikai jautājums, vai tajā bez bērnu vecākiem un entuziastiem bija vēl kāds, kam šis rūpētu. Kaut kādi deputāti gan tur bija, bet, man šķiet, viņi nepalika līdz beigām. Plus, ja pareizi saprotu, tad Disleksijas biedrība jau demsit gadus mēģina panākt izmaiņas izglītības likumā bez jebkādiem panākumiem, un tas ir tik, tik skumji, it kā kāds tur tīšām negribētu, lai mums ir integrēta un nediskriminējoša izglītības sistēma.