pelnufeja
11 April 2015 @ 01:38 am
 
Ļoti daudz domāju par šo tekstu:
http://www.butyoudontlooksick.com/articles/written-by-christine/the-spoon-theory/

Tā, iespējams, ir sajūta, ar ko šajā visā ir visgrūtāk sadzīvot, un es to ļoti bieži cenšos noslēpt gan no citiem, gan arī pati no sevis, jo tā rada zināmu neērtības un kauna sajūtu, proti, ka dzīvei ir jābūt tik ļoti izplānotai, un ka plānotas tiek ne jau kaut kādas grandiozas lietas vai pat normāls darbu/mācību/atpūtas režīms (man ar to pārāk labi nevedas), bet pati eksistence. Ir jāsaplāno ļoti triviālas lietas un jāparedz, kas ir sliktākais, kas var notikt, ja kaut kas novirzās no plāna - un tas nenozīmē uz to visu laiku apzināti koncentrēties, bet paturēt prātā, kas var notikt, ja kaut kas noies greizi it kā pavisam nevainīgos apstākļos. Un lielākoties arī mazas lietas ir rūpīgi jāpārdomā un jāorganizē, lai tās varētu paveikt:
"It is the beautiful ability to not think and just do. I miss that freedom. I miss never having to count “spoons”."
Piemēram, es eju uz noteiktām vietām pa konkrētiem maršrutiem, kurus es esmu iemācījusies (un tajos es jūtos droši, un mani var novērot, ātrā solī kur dodoties ar austiņām ausīs un bez jebkādas koncentrēšanas uz ceļu pazīmēm), bet, ja man ir spontāni jāmaina ceļamērķis un jānovirzās no ierastā maršruta, es varu ļoti ātri nomaldīties. Man ir ļoti svarīgi, satiekoties ar cilvēkiem, iepriekš zināt precīzu laiku un vietu, lai es varētu saprast, vai es zinu, kā tur nokļūt un cik ilgu laiku tas prasīs - man ļoti nepatīk "nu, tad sazvanīsimies un sarunāsim" variants, ja vien tie nav tuvi draugi, kuri zina manas potenciālās orientēšanās problēmas. Ejot uz vietām, kur es nekad neesmu bijusi, ja ir svarīgi noteikti tur būt laikā, es ierēķinu gana lielu iespējamās apmaldīšanās laiku. Ja es neapmaldos, tad varu būt kaut kur stundu ātrāk - man tā diezgan bieži ir bijis ar jauniem ārstiem jaunās vietās, jo par visādām iestādēm es vienmēr jūtos ļoti nedroša (jo tajās var ļoti, ļoti ilgi neko neatrast arī jau, kad esi iekšā), savukārt, ja neesmu ierēķinājusi šo laiku, bet tomēr apmaldos, tad varu nokavēt kaut ko svarīgu. Piemēram, šodien, braucot uz Teiku, es zināju, ka varu spilgtā saulē menedžēt tikai jaunos tramvajus, jo to nr. es redzu, tāpēc man jābūt pieturā pietiekami laicīgi, lai varētu laist garām vecos tramvajus, ja tādi nāktu. Rezultātā es vajadzīgajā vietā biju pusstundu ātrāk, jo viss ritēja veiksmīgi. Un nav tā, ka tas būtu briesmīgi, piemēram, šodien bija brīnišķīga, silta diena, un man ļoti patika pastaigāties gan centrā, gan Teikā, bet tādas lietas ir visu laiku - gandrīz katru dienu ir kaut kas tāds, par ko ir šādi jādomā. Es zinu, ka darbus ir jasāk rakstīt ļoti laicīgi, jo, kad es būšu nogurusi, es vairs nevarēšu palasīt un man vajadzēs laiku, lai atpūstos, un tad darītu atkal. Un reizēm es vienkārši zinu, ka pat ar veiksmīgu plānošanu es neizdarīšu labi vai vispār, jo laika vienkārši nav pietiekami, lai ieplānotu visus tos etapus, kas man būtu nepieciešami.
Cilvēki man bieži saka, ka es izskatos ļoti droša un lieliski tiekam ar visu galā, bet tas tā ir, jo man parasti ir plāns un rezerves plāns, un man arī ir diezgan svarīgi, lai cilvēki mani redz kā tādu, kas tiek galā ar lietām un izskatās pēc "parasta" cilvēka - man tas ir ļoti svarīgi, un es par to ikdienā ļoti daudz un apzināti domāju (varbūt pat pārāk daudz). Bet, ja plāns noiet greizi es esmu panikā. Un es pavisam sīku lietu sakarā domāju no sērijas "ko es darīšu tad, ja...". Un, ja vien es neesmu kopāa ar citiem cilvēkiem, es gandrīz nekad nedaru lietas spontāni, jo es nevaru uzreiz izveidot galvā jaunu plānu - tam vajag laiku un koncentrēšanos. Piemēram, visa diena pavadīta ārpus mājām ir rupīgi jāizplāno, un, ja kādi plāni mainās vai atkrīt, piemēram, tiek pārcelta kāda tikšanās vai kas tamlīdzīgs, es ļoti bieži jūtos ļoti, ļoti slikti un nezinu, ko darīt, jo man ir visai sarežģīti uzreiz izdomāt, ko pāris tundas varētu pasākt, jo visādas it kā vienkāršas lietas nav "vienkāršas", nu, piemēram, es varētu iet palasīt, bet vietu, kur ir klusums un apgaismojums, kāds man der, ir maz, un tās vēl ir jāatrod. Ir bijis tā, ka es atceļu visus plānus, jo es vienkārši jūtos tik apjukusi, un man nav ne jausmas, ko lai iesāk aukstā, nemīlīgā dienā ārpus mājām vairāku stundu garunā.

Un dažkārt, protams, uznāk tāds "I am fucking done with this", un tu ignorē potenciālus riskus, kas slēpjas parastos apstākļos, izliecies, ka tu vari vienkārši darīt lietas nedomājot, un deviņās reizēs no desmit tev paveicas, un viss ir kārtībā, un desmitajā tu apmaldies naktī un nevari nevienam dot skaidras koordinātas par savu atrašanos.
Un tā "kaut kas var atgadīties" doma, kas nekad nepāriet, ir ļoti nogurdinoša. Un, lai cik pozitīvi tu neskatītos uz savu situāciju, tu nekad nevari pavisam aizmirst, jo ir visas tās mazās lietas, par kurām ir jādomā. Un bieži man liekas, ka, ja es nebūtu tik gļēvulīga un vispār labāk organizētos un komunicētu, man būtu daudz vieglāk, bet tad es domāju, vai tā tiešām ir un cik lielā mērā? Jo pats fakts, ka ļoti daudz ko ir jāmēģina iepriekš izdomāt, sarunāt un paredzēt, jau nekad nemainīsies.

Šis laikam no visa ir tas, par ko es parasti visvairāk negribu, lai cilvēki zina, jo man ir sajūta, ka nevis tās pārējās lietas, ko es nevaru vai daru citādāk, bet tieši šī " maniakālā sīkumu plānošana" mani padara tik citādu, un, ka citi, to uzzinājuši, beidzot sapratīs, ka es tikai izliekos par "normālu" cilvēku, ka tieši šīs ir lietas, kas citus varētu biedēt un būt par iemeslu, lai ar mani nekomunicētu. Es saprotu, ka tā ir problēma, kas eksistē manā galvā, un droši vien daudz vairāk ir saistīta ar mani pašu, nevis citiem, jo tieši šī lieta mani pašu visvairāk biedē, un ar to ir grūti samierināties.