Šodien fb izlasīju kādu jautājumu un piezvanīju uz rīgas satiksmi, lai uzzinātu vajadzīgās lietas. Domāju par to, kas tas par fenomenu, ka saņemties izdarīt lietas citiem (pat tādas lietas, kuras tev nav viegli - un man zvanīšana joprojām ir paliela problēma) ir tik daudz vieglāk, nekā sev, jo tad var tikai domāt par uzdevumu, kas jāpaveic, ir sajūta, ka nav nekādas atbildības, tātad, nekāda iemesla baidīties. Man zvanīšana lielākoties prasa vismaz nelielu saņemšanos un padomāšanu, ko man teikt, bet tagad tā vispār nebija, es vēl sāku dusmoties, ka tur ir visi tie "izvēlieties sarunas tēmu", jo es gribēju ātrāk visu izrunāt un uzzināt, lai varētu darīt citas lietas. Jāatzīst gan, ka es zvanīju divreiz, jo pirmās darbineices balss tonis bija biedējošs. Man ļoti bieži ir bail no tā, kādā tonī cilvēki runā, īpaši pa telefonu, jo tad man ir tikai balss (sejas izteiksmes jau man īpaši nepalīdz, bet tomēr visa kopējā noskaņa nepatīkamas balis padara vieglāk dīlojamas). Bet jā - es, sapratusi, ka ar šo cilvēku es nevaru runāt, tomēr neatmetu ar roku plānam un zvanīju vēlreiz cerībā, ka negadīsies tā pati dāma, tā kā zināms progress tomēr ir. Agrāk es otrreiz nesaņemtos piezvanīt.
Bet jā - es zinu, ka tas ir diezgan neadekvāti, bet man visas tās bailes no balsīm, kas izklausās uzbrūkošas, nemaz nepāriet, tikai kļūst izteiktākas. Telefonrunāšanas nepatiku es esmu samazinājusi līdz tam, ka uz iestādēm varu piezvanīt diezgan normāli, bet, ja runa ir par to, ko es varu vai nevaru sarunāt, tad es tomēr labprātāk rakstu e-pastus, jo vien nesaņemu atbildi "zvaniet", man ir daudz vieglāk visu izstāstīt rakstīski. Ar draugiem es varu pļāpāt pa telefonu stundām, bet man nepatīk zvanīt pašai - tas ir - es varu piezvanīt, tad, ja esmu iepriekš, piemēram, fb brīdinājusi par to, ka tā darīšu vai jautājusi, vai cilvēkam tagad ir laiks. Man pašai dažkārt ļoti patīk, ka cilvēki piezvana bez īpaša iemesla pajautāt, kā man klājas, un man arī ļoti bieži gribas tā izdarīt, bet es nevaru. Un tur man nav iekšējās ticības, ka prakse varētu palīdzēt, ir sajūta, ka, kaut arī man tā ļoti gribētos varēt - tā nesmu es, kas tā varētu izdarīt, ka tas būtu kaut kas mākslīgs.
Un jā - zvanīt cilvēkiem, kas nav ne draugi, ne iestāžu darbinieki, bet kaut kādi sveši vai puspazīstami cilvēki, ar kuriem kaut ko vajag sarunāt, man joprojām ir briesmīgi bail - tas ir - es tagad to varu izdarīt, ja vajag, jo nu - neviens jau manā vietā nezvanīs, bet es to parasti cenšos to novilcināt un atlikt, vai atrast citus komunikācijas variantus. Un es arī zinu, ka tie cilvēki lielākoties izklausās nelaipni, tāpēc, ka es pati runāju ļoti stīvi un, pieļauju, nesakrīgi, jo man vienkārši ir bail, un es bieži nezinu, ko teikt, un man arī pašai nepatīk, ka man zvana un ākstās - tb - normāli nevar neko pateikt. Bet tas ir ļoti savādi - jo, kad man piezvana tie svešie cilvēki, es ar viņiem runāju, manuprāt, pilnīgi normālu - problēma ir tieši tajā, ka man ir jāzvana pašai.
Jo nu uz visādām rīgas satiksmēm jau zvanīt viegli, jo tad sev var pateikt "bet tas ir viņu darbsa ar mani runāt, nevarētu būt tā, ka es viņus traucēju".