Es interviju skatos ar iespraustām austiņām, lai neko nedzirdētu, jo es zinu, ka es runāju nesakarīgi. Un man ir izpūruši mati, bet man tie tādi ir lielākajā daļā dzīves, tā kā tas ir absolūti adekvāti un normāli.

Šorīt, braucot sabiedriskajā transportā, iedomājos, nez, cik reizēs no tām, kad man šķiet, ka cilvēki uz mani skatās ar tādu izteiksmi, it kā man vajadzētu viņus pazīt vai arī it kā viņi pazītu mani, tā arī ir.

Es tomēr saņēmos noklausīties to interviju. Un nebija briesmīgi. Protams, vienmēr var runāt un izskatīties labāk. Bet es vairs tik drausmīgi neskrienu, un, manuprāt, arī nav manāms, ka es biju diezgan uztraukusies.

Nez, vai izaugt tiktāl, ka tu vari uz sevi paskatīties no malas un vienu brīdi nedusmoties uz sevi, un padomāt "you are doing ok, you are ok" - tieši ar to, ka ir, kam piesieties, piemēram, vārdu daļa esmu pamanījusies pateikt vīriešu dzimtē, un brīžiem es apjūku un kļūstu pārāk ļoti "ēmm, es nezinu", kad būtu varējusi vienkārši paklusēt un padomāt, vispār nevarētu uzskatīt par pilnīgu brīnumu.

Katrā ziņā - par spīti visām neveiklībām un grūtībām sevi prezentēt, man patīk tas cilvēks, kurš tur runā. Ja tu lielāko daļu savas dzīves esi juties labākajā gadījumā vienkārši nožēlojami, sliktākajā ir bijusi "es sevi tik ļoti ienīstu" sajūta, un reizēm tā ir joprojām, man šķiet, ka šis ir diezgan ļoti labi.

Ask not what disease the person has, but rather what person the disease has.

(William Osler)