Daudziem ir grūti izgulēties, guļot no vienpadsmitiem vakarā līdz septiņiem rītā, jo cilvēks nav radīts tam, lai gulētu no vienpadsmitiem līdz septiņiem. (..) Katram no mums ir savs iekšējais pulkstenis jeb, lietojot Rennberga terminu, "hronotips". Mēs vai nu sliecamies iet gulēt agri un celties reizē ar sauli - tādā gadījumā mēs esam "cīruļi" -, vai arī mums patīk vakaros ilgi palikt nomodā un rītos celties vēlu - tas kvalificē mūs kā "pūces". (..) Pūces zina, ka viņām vajadzētu iet gulēt laikus, bet viņas nevar, jo ir pūces. Tāpēc viņām nākas celties vienu, divas vai pat trīs stundas agrāk, nekā to liek viņu iekšējais pulkstenis. Tieši to Rennbergs sauc par "sociālo džetlagu" - katru darbadienu pūces aizmieg vienā laika zonā un pamostas citā. Nedēļas beigās viņas jūtas pārgurušas. Nedēļas nogalēs tās "aizlido" atpakaļ uz savu iekšējo laika zonu un sestdienās un svētdienās ceļas vēlu. Tad, sākot no pirmdienas, viss sākas no jauna.

(Elizabete Kolberta "Cauru nakti nomodā")