Tomēr rakstniekam - vismaz romānu rakstniekam bieži vien ir sarežģītas attiecības ar runāto vārdu. Atcerēsimies skolā mācīto šķīrumu starp rakstīto un runāto - romānu rakstniekam daudz labāk padodas rakstīt, nekā runāt. Viņš ir paradis klusēt un, vēlēdamies iejusties gaisotnē, sakust ar pūli. Viņš nemanāmi noklausās sarunas un tajās iejaucas tikai tādēļ, lai neuzkrītošu uzdotu jautājumu, kas ļautu labāk izprast apkārt esošos vīriešus un sievietes. Runājot viņš svārstās, jo paradis svītrot paša rakstīto.
Protams, pēc daudziem svītrojumiem viņa stils var šķist skaidrs, bet runājot viņam netiek dota iespēja šaubas labot. Es piederu laikmetam, kurā bērniem ļāva runāt retos un īpašos gadījumos, turklāt iepriekš bija jālūdz atļauja un viņos neklausījās, bieži vien viņu sacīto pārtrauca. Tādēļ dažiem no mums ir grūtības izteikties skaidri - mēs šaubāmies un runājam ātri, it kā baidītos, ka jebkurā mirklī mūs pārtrauks. Tieši tāpēc mani, tāpat kā daudzus citus, bērnībā pārņēma vēlme rakstīt. Ceribā, ka pieaugušie izlasīs. Ka viņi būs spiesti klausīties nepārtraucot un reizi par visām reizēm uzzinās, kas tev uz sirds.

(Patriks Modiano "Romānu rakstnieks bieži vien ir kā mēnessērdzīgs", Nobela prēmijas runa)