pelnufeja
09 July 2014 @ 02:20 am
 
Sen nebiju bijusi staigāties naktī. Viss smaržo, un var iet bez jakas. Atkal uznāca spēcīga zemes vilkme, un briesmīgi sagribējās nogulties uz asfallta un tur kādu brīdi pagulēt, un tagad es pat vairs nedomāju "ārprāts, šis ir traki, tā nedrīkst justies, normāli cilvēki negrib ierakties ar rokām zemē vai gulēt uz asfalta", bet gan "ja jau man tik ļoti gribas, kāpēc es to nedaru? ir taču nakts, un nevienu tas netraucētu". Laikam jau nedaru, jo bail no kādas garāmbraucošas policijas mašīnas, no kuras varētu maldīgi izskatīties, ka es esmu apnarkojusies vai ka man ir slikti.
Pa dienām tagad ir baisi grūti, ārā iziet gandrīz nevar, nav spēka, nav ko elpot, mājās arī pagrūti. Pat ja eju staigāties ap desmitiem vakarā, joprojām ir par karstu (pat varbūt ne tieši par karstu, bet sajūta, ka nav pietiekami daudz gaisa, ko iedabūt plaušās). Un tad vēl tās smaržas. Nevaru izturēt, karstums tās padara īpaši izteiktas. Sāku baidīties, vai es tomēr nepārvēršos par kaut ko līdzīgu tam džekam no Parfīma, jo vakar man ārā ļoti bieži likās, ka cilvēki smird, ejot viņiem garām; pavisam parasti cilvēki, bet no viņiem nākošās veļas mazgājamo līdzekļu, ķermeņa kopšanas līdzekļu un sviedru dvakas bija neizturamas.
 
 
pelnufeja
09 July 2014 @ 02:42 am
 
Change scares us so much that many people will unconsciously sabotage their own healing process rather than make changes in their emotional and psychological lives that will affect a shift in their biology. (..) Although there are no guarantees about healing. If you are able to enter the process of change, then you maximize your chances of healing.

(Caroline Myss "Why People Don't Heal and How They Can")
Tags: